Beļģijas pasts šī gada 16. janvārī sākumā izlaida pastmarkas. Ar alu, konkrēti sešiem trapistu aliem, ko brūvē Beļģijā. Septītais klosteris ir Nīderlandē, tā, ka bez tā mierīgi iztika. Jāsaka, ka pastmarkas samērā glītas un izdevušās.
Novēloti pamanīts pie Knuta Alberta.
Šopavasar man iepatikušies ir Pilzenes ali. Nav jau tā, ka man tie nebūtu patikuši arī agrāk, vienīgi šogad vairāk nekā citus gadus ir sanācis novērtēt tā burvību. Pārāk daudz biju pievērsies tumšajiem un stiprākiem aliem un aizmirsis, ka alus ar parastu gaišo iesalu un vācu dižciltīgajiem apiņiem arī ir lieliski. Pēdējo reizi laikam Pilzenes alus biju dzēris, kad veicām aklo 4 vācu un 3 latviešu pilzenieku degustāciju pirms gada.
Laikam pirmajā vietā šogad ir Flensburger Pilsener (4,8%). Ar Flensburgas vienkāršajiem, ne pārāk lētajiem, bet samērā garšīgajiem aliem iepazinos jau pirms daudziem gadiem un tie nekad nav likuši vilties. Atcerējos, kā pagājušā gadā Vācijā martā, kad Latvijā vēl bija sniegs, ar Flensburger Pilsener rokās atlaidos parkā nupat izdīgušā zaļā zālītē, kādā +12 grādu temperatūrā. Starp citu, dižā Gētes vasaras mājas priekšā un kaut arī necilajā Veimārā ir bijuši nedaudz vairāk kultūras izcilnieku nekā Rīgā, tur nav aizliegts ne gulēt zālē, ne dzert alu sabiedriskās vietās. Bet pats alus ir mierīgs un garšīgs. Klasiskie zāļainie vācu apiņi un saldens iesals, viss atsvaidzinošs, viegls un tīrs.
Un tad šī pavasara jaunatklājums – Štutgartes Schwaben Bräu Meister Pils (4,9%). Šis jau tāds ar izteiktāku garšu, nedaudz asākiem un rūgtākiem apiņiem, taču dzerams lieliski, jo arī iesals ir mazliet vairāk jūtams un tad apiņus labi nobalansē.
Kopumā forši. Vien skāde, ka Lieldienās varen riebīgu laiku sola.
Nupat pabeigts darbs pie samērā interesanta projekta – mājas alus rokasgrāmatas, kur ar Edgara palīdzību pārdesmit lappusēs mēģināju izklāstīt mājas alus darīšanas teorētiskos un praktiskos pamatus. Nevar jau teikt, ka mājas alus grāmatas latviski nebūtu, tomēr tās parasti apraksta vienkāršotus paņēmienus, kas ne vienmēr garantē labu alu. Turklāt to autori ir vai nu vīndari vai arī ar komerciālo darītavu pieredzi, kas nelielu mājas tilpumu gadījumā nav priekšrocība.
Pašlaik gandrīz visi Latvijas mājas alus darītāji izmanto anglisko literatūru (vai arī tās tulkojumus krieviski), īpaši tad, ja interesē sarežģītāki alus pagatavošanas aspekti, taču lielākās problēmas rodas tieši iesācējiem, jo nav skaidrs ar ko un kā sākt. Protams, gandrīz viss mājas alus forumā forums.kupla.lv ir pieejams, taču ne vienmēr ir pacietība stundām ilgi forumu pārmeklēt, mūsdienās visu gribas divu minūšu laikā.
Rokasgrāmata lejupielādējama par pliku velti, pdf formātā (2,6 MB). Šo materiālu droši var lasīt arī alus nebrūvētāji, jo tur izskaidrots kā tiek iegūtas tādas vai citādas alus garšas īpašības un īsi raksturotas izejvielas. Nākotnē visu plānots papildināt, šis ir tikai sākums.
Kas būtu, ja pudele nebūtu apaļa un medni noceltu no zara? Aptuveni ar tādiem tekstiem nupat sākusies reklāmas kampaņa, kuras laikā tiek likts uzsvars uz pārmaiņas piedzīvojušo Hasseröder pilzenieka izskatu. Šīs lielās Austrumvācijas darītavas mārketinga centienus varētu neievērot, ja mani nevadītu neliels sentiments un vēlme pārbaudīt vai šis alus joprojām ir tik dzerams, kā likās pirms gadiem desmit, kad pēdējo reizi to dzēru.
Vispirms jau, par kantaino pudeli ir tīri meli. Pudele joprojām ir apaļa, taču kakliņš ir ar noapaļotām škautnēm un apakšgalā resnāks. Nevar teikt, ka pirmajā mirklī īpaši neatšķiras no citām pudelēm. Šādas dizaina izmaiņas, gan, manuprāt, ir ne pārāk biežs gadījums Vācijā, kur vairāk vai mazāk visas darītavas izmanto vienādas un taras punktos ļoti nobružātas pudeles. Latvijā laikam neviens tādas nepirktu, jo domātu, ka nav smukas un alus iekšā sapuvis.
Pārmaiņas piedzīvojis arī mednis. Kļuvis vienkrāsains, nokāpis no zara un palicis daudz stilizētāks. Loģiski, jo tagad modē vienkāršība, stilizētas kontūras, droši vien drīz visi logo paliks par dažiem aplīšiem un svītriņām.
Alus iekšā ir tāds pats, kā bija agrāk. Protams, nekāda premium tur nav, vienkārši normāls pilzenieks, ar nelielu mazuma piegaršu. Apiņi gan ļoti patīkami, tādi zāļaini rūgteni un var labi izbaudīt to garšu. Patīkams vasaras dzēriens, droši vien izvēlētos atkal, jo cena ir ļoti patīkama, vien pārdesmit santīmu. Vēl labāk patiktu, ja būtu vēl par kādu procentu vai pusotru mazāk alkohola. Nesaprotu, kādēļ aliem, kuri paredzēti dzeršanai litriem vien, ir gandrīz 5% alko?
Vispār klosteru padarīšana ir dīvaina. Beļģijā un Viduseiropā katoļu mūki alu brūvē pa labi un kreisi, kā arī pašbrūvēto alu lieto gavēņa laikā, atsakoties no maizes. Bet pie mums māca, ka gavēņa laikā, kas nupat veiksmīgi sācies, jāatsakās no alkohola un jāēd plika maize. Lietuviešu mūki pat nopietni noskaitās, kad lietuviešu Švyturis pirms gada vai diviem nolēma izmantot mūku tēlu alus reklamēšanai, jo alkohola pārdošana esot amorāla. Tai pat laikā viņu ticības brāļi Vācijā, arī franciskāņu mūki, nemaz nešaubās, ka alus darītavas ierīkošana klosterī ir vērtīgs pasākums.
Chimay mūkiem brāļu lietuviešu satraukums ir svešs, tādēļ viņi savā darītavā ražo nedaudz vairāk desmit miljonus litru alus gadā un ienākumi no alus pārdošanas tiek izmantoti klostera uzturēšanai un labdarībai, kā arī ieguldīta dažādos vietējos projektos. Man vienmēr daudz labāk patīk tas, ka baznīctēvi prot paši sevi uzturēt un viņiem nav jāprasa nauda no valsts budžeta debessbraukšanas svētku organizēšanai.
Kopā ir četri dažādi Chimay ali. Trīs no tiem - Grand Reserve (zilais), Première (sarkanais), Cinq Cents (baltais) nopērkami veikalos visā pasaulē, bet melnais Dorée/Refterbier domāts klostera mūku iekšējam patēriņam, plašāka publika to var nobaudīt vien klostera krogā izlejamā veidā.
Kādu dienu padomāju, ka sen nebiju Chimay dzēris, nemaz vairs neatcerējos kā šis alus garšo, tādēļ nolēmu zināšanas atsvaidzināt.
Uzreiz jau pēc Cinq Cents/Triple (8%) atvēršanas labi sajūtama ļoti spēcīga smarža – augļains raugs ar mazliet, mazliet alkohola fonā. Garša, līdzīgi smaržai ir maigi augļaina, visvairāk izteikti banāni, citrons, ar pavisam vieglu zāļainu rūgtumu uz beigām. Pasauss nobeigums, bet pēcgaršā akcentējas rūgtums. Bagātīgs un rada viegli sildošu sajūtu. nemaz nevar sajust alkoholu.
Chimay Première (7%) ir tumši brūns. Aromāts, kā jau klosteru alum ar pasaldu iesalu un rauga klātbūtni. Garša ir mazāk salda nekā gaidīts, mazliet patumšāks iesals, nedaudz rūgtuma, biezs un ar pamazu karbonizāciju.
Grand Reserve (9%) ir tumšākais no visiem un tam ir pati interesantākā smarža no visiem – izteikti iesalaina, nedaudz augļainuma un nedaudz grauzdējuma. Arī garšā dominē viegli saldens iesals, karamele, jūtama arī neliela rauga klātbūtne un tikai vieglais siltums atgādina par to, ka šis alus ir traki alkoholisks.
Nav jau daudz ko komentēt, pavisam labs alus, bet Cinq Cents patīk vislabāk.
Šos nopirku, jo abi bija dārgi. Veikalā Vācijā 67 santīmi, kas ir pašu labāko kviešinieku cenā. Gaišāko variantu biju jau dzēris, bet pasen, turklāt gribējās salīdzināt tumšo pret gaišo. Ja nemaldos, tad vismaz gaišais ir nopērkams arī Latvijā. Pirms kāda laika to manīju SKY, iespējams, arī Stockmann. Par 67 santīmiem gan nē, bet kādas divas reizes dārgāk.
Attēli: Radeberger Gruppe AG, Frankfurt
Šos alus ražo Schöfferhofer, kas nav nekāds mazais, omulīgais un paaudžu paaudzēs neatkarīgais brūzis, bet gan paliela darītava, kas ietilpst Radeberger grupā kopā ar pašu Radeberger, Jever, DAB, Berliner-Kindl-Schultheiss un vēl desmit citām Vācijām darītavām. Tieši tādēļ Schöfferhofer piedāvājumā netrūkst arī jauniešiem domāto kviešu alus miksu, no kuriem riebīgākais varētu būt ar kaktusa Opuntia ficus-indica augļu sulu. Man mājās ar tāds kaktuss aug, nebiju gan iedomājies tā bubuļu sulu alum pieliet. Droši vien skan labāk (stilīgāk), nekā garšo.
Schöfferhofer Dunkles Hefeweizen (5,0%) ir tumši brūns un duļķains. Milzīgs putu mākonis, kas nosēžoties uz glāzes malām veido izskatīgas mežģīnes. Pavisam smuka rauga smarža ar saldenu piesitienu. Alus ir biezs, taču garša nav pārāk bagātīga – kviešu iesals, mazliet augļainuma, protams, obligātā banānu garša, tāpat jūtama rauga klātbūtne. Dzeras jau pavisam labi un viegli, bet gribētos kādu asumiņu. Liekas, ka ja alus krāsu neredzētu, to būtu grūti atšķirt no saldāka gaišā kviešu alus. Tumšums ir vairāk no skata, nekā garšā. Šis ir tāds, maratondzeramais alus, bez īpašās rozīnītes. Kaut gan, vasaras karstumā, pēc tās rozīnes nemaz neprasās.
Schöfferhofer Hefeweizen (5,0%) man patīk daudz labāk. Smaržā svaigs un mazliet pikants raugs. Garša liekas svaigāka, ne tik salda, ar kviešiem un samērā izteiktu citrusaugļu klātbūtni un tik tikko nojaušumu rūgtumu/skābenumu beigās. Pavisam noteikti, ka no abiem šis ir mans favorīts.
Kopumā tomēr nekas īpašs. Katrā ziņā, ali nav augstākās cenas kategorijas vērti, jo pavisam noteikti ir gadījies dzert lētākus un daudz labākus. Bet tos jau parasti var nopirkt tikai mazās bodītēs un tad vien nākas palikt pie šādiem.
Šodienas Lietišķajā Dienā publicēts raksts “Latviešu alus kļūs nelatviskāks” (15.februāris). Tajā Tērvetes alus Modris Goba klāsta savas domas, drīzāk jau pareģojumus, par alus jomas nākotni Latvijā. Pirmajā mirklī man likās – izcils erudīcijas paraugdemonstrējums par alus nozari. Laikam kopš izteikumiem par to, ka nefiltrētu alu var glabāt 30 dienas, pagājis tik ilgs laiks, ka jāsāk informatīvā telpa piepildīt ar jauniem domu graudiem.
Tomēr mazliet apdomājot, likās, ka drīzāk jau šeit tiek izspēlēti viltīgi gājieni. “Ierastās Latvijas alus šķirnes arvien vairāk tiks ražotas no izejvielām, ko ievedīs no ārvalstīm”, tā saka M.Goba. Es neteikšu neko, bet izmantošu ilustrāciju.
Tajā attēlots kopējais 2010.gadā Latvijā saražotā alus apjoms (dati par 2011. gadu vēl nav diemžēl pieejami). Zaļais – tik daudz alus saražots no Latvijas iesala, pārējie gandrīz 98% – no ārzemju, pārsvarā Lietuvas, iesala. Pie tam, šī proporcija nav mainījusies jau vismaz gadus trīs vismaz un Tērvetes alus visu šo laiku ir bijis vienīgais alus ražotājs, kurš Latvijas iesalu izmanto. Nez vai Gobas kungs to nezinātu. Līdz ar to rodas aizdomas par kaut ko citu – vai tik runājot ar puķainām frāzēm par Latvijas alu un ierastajām šķirnēm (te droši vien palīdz tas, ka attiecīgais žurnālists vāji pārzin alus jomu), neslēpjas vēlme ielikt pozitīvu sabiedriskās domas fundamentu pašas Tērvetes iesala ražotnes likvidācijai. Tā pēc mēnešiem diviem varēs gudri teikt – “sekojot vispārējām tendencēm, kas plaši atspoguļotas arī masu medijos, Tērvetes alus iesalnīca spiesta doties pa skuju taku.” Iemeslu šaubām dod ne tikai gudrā Gobas kunga runāšana, kur tiek lietotas vispārīgas frāzes, kas praksē attiecas tikai un vienīgi uz vienu darītavu, bet arī AS Agrofirma Tērvete nesenā pārpirkšana un izreklamētā nez cik miljonus vērtā modernizācija, kuras rezultātā ievērojami palielināsies darītavas jauda. Tā visa rezultātā, formāli pārkāpjot 5 miljonu litru slieksni, Tērvete no mazās darītavas var palikt par lielo.
Vēl uzmanīgāku dara frāze: “ļoti reāla ir iespēja, ka no ārzemēm tiks ievests iesals, kurš tiks saražots, pārstrādājot Latvijā audzētos miežus”. Ir taču zināms, ka Latvijā tikai un vienīgi Tērvetes alus darītava piekopj šādu praksi, līdz 30% savu izaudzēto miežu, vedot pārstrādāt uz Lietuvas Vikingmalt. Neviena cita darītava neko tādu vismaz pēdējās desmitgades laikā nav darījusi un nez vai taisās darīt. Tad jau vispirms tai būs jāiegādājas zemnieku saimniecība Un tad jau izšķirošais blieziens: “jārēķinās, ka tā [iesala] ražošanas Latvijā vairs nebūs“.
Pārējais raksts ir tautā tā sauktais fufelis. Nekonkrētas frāzes par mazo darītavu norietu un cits materiāls satura piepildīšanai. Protams, pastāv jau tāda iespēja, ka Tērvete pārmaiņas neplāno un Gobas kungs runā tikai par citām darītavām. Bet tad viss rakstā sarakstītais ir blēņas, jo ar Latvijas iesalu neviena cita darītava nekrāmējas un es “Dienas” vietā nebūtu smērējis papīru drukāšanai. To parāda kaut vai Gobas kunga prognoze, ka Latvijā mazās darītavas nākotnē aizņems ne vairāk 4-5% tirgus. Tērvete jau tagad aizņem 2,2% un tad sanāk, ka pēc plānotās paplašināšanas tā aizņems visu mazo darītavu daļu? Pārējās bankrotēs? Vai arī Tērvete sevi nākotnē jau ir pieskaitījusi pie lielajām darītavām?
Bet, ja Tērvetes iesalnīcas apturēšana patiešām notiks, tad es uzreiz atļaušos prognozēt, ka tas nebūs uz labu. No vienas puses, nav jau noslēpums, ka iesalu Tērvetē ražo, izmantojot arhaiskas metodes un šāds roku darbs lielākā darītavā peļņu nekad nenesīs, nemaz nerunājot par to, ka nespēs nodrošināt pat pusi no nepieciešamā iesala daudzuma. Tomēr vietējais iesals ir tas, kas spēj pie dzīvības uzturēt uzskatu par vietējo alu. Tērvetes alus ir vienīgā Latvijas darītava, kura lielāko daļu izejvielu iegūst Latvijā (pārējās tikai ūdeni) un ja pazudīs arī šī pēdējā saikne, nez vai tas radīs pozītīvas izmaiņas. Makaronu karināšana aiz ausīm pēc shēmas “mēs savus graudus audzējam Latvijā, tad vedam Lietuvu pārstrādāt un tad vedam atpakaļ un rezultātā iegūstam tīru vietējo alu” nez vai nostrādās. No otras puses, latviskie autentiskie Brenguļi sevis gatavoto iesalu atmeta bez problēmām un izmanto tikai lietuviešu, bet tas netraucē kultivēt pavisam latviska alus imidžu. Tomēr, kad viņi izšķīrās par labu importam, Brenguļi bija daudz mazāka un ne tik ļoti zināma darītava. Tērvete ietilpst pavisam citā kategorijā un, ja manai darītavai būtu tik slavena iesalnīca un es drīzumā plānotu iekarot vēl divas reizes vairāk tirgus, es pie tās turētos ar visiem zobiem un nagiem. Ražotu iesalu kaut vai vienam alum, bet nepazaudētu līdz šim veiksmīgi uzturēto sakni ar reti pozitīvo pagātni.
Vēlāk papildinājums: 2012. gadā Tērvete pie sevis iesalu vairs neražo, visu ved uz Lietuvu.
“Bērniem bieži nepatīk baltvīna garša, bet alus garša gan“, pagājušā gada novembrī Šveices laikrakstam Blick am Abend teica siera meistars Rūdi Boitlers (Ruedi Beutler). Viņš to nedomāja burtiskā nozīmē, bet gan prezentējot jauno fondī maisījumu, kas tapis ciešā sadarbībā ar alus darītavu Burgdorfer Gasthausbrauerei. Kā izrādās, pietiekoši daudziem pieaugušiem šveiciešiem, ne tikai viņu bērniem, ir apnicis savos fondī traukos maisīt kopā sieru, baltvīnu un ķiršu brendiju, klāt pievienojot piparus. Tādēļ aizvien populārāka kļūst jaunā recepte – siers un alus, bet brendija vietā mazliet viskija, tā, lai sārtums vaigos turas.
Šo alus fondī neesmu mēģinājis. Tikai vienu no tā sastāvdaļām – Burgdorfas alu. Burgdorfa ir neliela pilsētiņa Bernes kantonā, Ementāles reģionā. Tūristi uz turieni brauc skatīties vecu pili, bet pilsētiņas centrā, netālu no Emmes upes krasta, ir alus darītava. Mazliet vairāk kā desmit gadus veca, toties jau paguvusi iekarot pietiekoši lielu popularitāti un 2010.gadā tās tumšais alus ievērojamākajā Šveices alus konkursā Solothurner Biertagen, tika atzīts par gada labāko Šveices alu. Ņemot vērā, ka konkursā piedalījās 26 darītavas, tas var likties kā pietiekoši liels panākums. No otras puses, nepiedalījās vairāk nekā divi simti citu vietējo brūžu, bet šo informāciju alus konkursu organizatori parasti izlaiž kā nesvarīgu.
Alus darītavas pastāvīgajā piedāvājumā ir divi gaišie ali, kuriem katru gadu pievienojas divi sezonālie – viens ziemā, viens vasarā. Vasarā parasti kviešu alus. Ziemas alus gan ir mainīgs un bildē pa vidu redzams šī gada piedāvājums.
Gaišais alus Helles (4,9%) ir lieliski nostrādāts. Tā nelielo rūgtumu, pavisam labi balansē solīds iesals uz maizes pusi. Pēcgaršā atkal nedaudz rūgtumiņa. Tumšais Aemme (5,3%) ir tumši brūns ar iesaldenu garšu kurā dominē Minhenes iesals, un pavisam vieglu un neuzmācīgu rūgtumu. Tāpat kā gaišajam, jūtama maizes piegarša. Solīds un mierīgs tumšais alus.
Trešais ir Dampfbier (4,8%). Tvaika alus. Pēc nosaukuma it kā atgādina Bavārijas tvaika alu, kas tiek fermentēts ar augšējiem raugiem, tomēr izrādās, ka tā ir tikai ilūzija. Alus mājas lapā teikts, ka tvaicenieks esot lāgeris ir nedaudz neparastu pieeju receptūrai, kā rezultātā izdevies sarkanīgs alus ar zemu alkohola saturu. Pēdējais ziemas alum varbūt ir neierasti, tomēr šis alus, līdzīgi kā Valmiermuižas Silmaču, paredzēts vietējā teātra izrādes atbalstam. Laikam mazliet bail, ka starpbrīdī pāršaus pār strīpu un izrādes laikā smiesies nevietā, kā arī staigās uz tualeti. Burgdorfas Dampfbier ļoti atgādina biezu un pilnīgu Vīnes lāgeri ar nelielu puķainu apiņu akcentu. Tomēr kopumā izdevies tieši tas, kas aprakstīts – jauks ziemas alus ar ne pārāk augstu alkohola saturu.
Kopumā lieliski nostrādāti parasto lāgeru veidu pārstāvji, tīri vāciskā stilā parādot, ka pavisam labu garšas baudījumu var panākt ne tikai ar super-duper hibrīdiem, bet arī ar līdz pilnībai nostrādātiem jau sen pazīstamiem alus veidiem. Turklāt bez jebkādām augstām pretenzijām – brūzis dibināts nesen, nav nekādu tradīciju vai eksluzivitātes piesitiena, bet ražo daudz kvalitatīvāku alus par daudziem, kuru pseidotradīcijas gadu simteņiem ilgi velkas.