Latvijas labākās darītavas 2013.gadā

Labietis ir uzvarējis. Manā aptaujā, kuru decembra sākumā publicēju šeit pat blogā – gan kā gada lielākais notikums, gan kā gada labākā darītava. Kopā abos jautājumos nobalsoja līdz simts cilvēku, precīzi pateikt nevaru, ja nevēlos maksāt par IP adrešu analīzi. Pavisam noteikti apzinos, ka aptauju manā blogā aizpildīja nevis vienkāršie alus dzērāji, bet gan hipsteri, gīki un citi, kas neatbilst vidējam Latvijas alus patērētājam, kurš, visticamāk nemaz nav dzirdējis pusi no šī gada alus jaunumiem.

1.jautājums – 2013. gada labākais/interesantākais/nozīmīgākais/kvalitatīvākais alus notikums

1jaut-m

Klikšķināt uz bildes, lai redzētu to pa visu ekrānu

2.jautājums – 2013. gada labākā darītava

2jaut-m

Klikšķināt uz bildes, lai redzētu to pa visu ekrānu (jaunā cilnē)

Manā personīgajā vērtējumā 2013.gadā uzvar Malduguns/Labietis. Dalīti. Jāatzīst uzreiz, ka visi Labieša ali man negaršo, kaut arī vairāki ir izcili, piemēram, Pelašķu Velns vai gardā VIVA sērija, taču vismaz darīšanas sākumā sanāca arī pa brāķītim. Maldugunij alu maz, bet visi lieliski jau no paša sākuma. Augsto vērtējumu tautas balsojumā Malduguns, visticamāk, izpelnījās tādēļ, ka atvēries pavisam nesen un visiem svaigas emocijas. Attiecībā uz Valmiermuižu, varētu piestrādāt pie garšas, īpaši augstāka pieprasījuma periodos vasarā, bet es jau te sāku piesieties.

Tāpat noteikti jāatzīmē Aldaris un Cēsu alus. Man nepatika tas, ka uz gada vidu lielai daļai Aldara alu mainījās izcelsmes valsts, tomēr jaunie pavasarī ieviestie ali nebija pārāk slikti. Pavisam noteikti izcēlās Cēsu fon Zīversa sērija ar labi dzeramu saturu. Uz šī dueta fona Lāčplēsis nobālēja, kaut gan dzirdēts presē, ka arī viņiem šogad labi pārdošanas rezultāti.

Papildus mana atzinība tiek Valmiermuižai par izskatīgo iepakojumu, vislabāk man patika trīspaka. Arī Aldara ekskluzīvā portera divpaka ir samērā pievilcīga. Savukārt Malduguns etiķetes ir atšķirīgas un pavisam foršas, ceru, ka tas ienesīs jaunas vēsmas līdz šim nāvīgi garlaicīgajā Latvijas alus etiķešu saimē.

Vēl vēlos piebilst, ka mediju karalis šogad bija Valmiermuižas darītava. Iespējams, Aldaris visus pārspēja ar publikāciju skaitu, slēdzot savu Rīgas ražotni, taču visa šī publicitāte nebija pārāk pozitīva. Savukārt Valmiermuižas darītavas pārstāvju izteikumi tika citēti pa labi un pa kreisi, kas darītavai ar tik mazu mārketinga/publicitātes budžetu ir labs sasniegums.

Bija arī darītavas, kas nedarīja neko, tikai pārdeva alu. Bauskas, Brenguļu, Madonas, LIDO, Užavas un pat jaunā Latgales bija nemanāmas uz pārējo fona. Tik un tā visiem labi un visiem izaugsme. Tomēr nešaubos, ka daudz labāka izaugsme bija tiem, kas aktīvi ņēmās sociālajos tīklos un eksperimentēja ar garšām un jauniem aliem. Kopumā aizvadīs ražīgs gads ar milzu kaudzi jaunumu. Ceru, ka uz šīs pozitīvās nots viss turpināsies.

Vēl intereses pēc atskatījos uz saviem gada sākumā izteiktajiem pareģojumiem un izrādījās, ka daļa piepildījušies. Salīdzināšanai izmantota VID akcizēto preču statistika pirmajiem desmit 2013. gada mēnešiem, nekas jaunāks nav pieejams.

  • Mazo un lielo darītavu tirgus daļa saglabāsies aptuveni nemainīga. Mazo darītavu daļa ir 13% šī gada pirmajos deviņos mēnešos. Tikpat, cik 2012. gadā.
  • Pavisam lēnām, bet saruks 2 litru PET pudeļu nozīmība un apjomi. Precīzu skaitļu man nav, bet Aldara PET ražotnes slēgšana par šo tendenci liecina, tāpat bundžoto un pudeļoto alu pieaugums. Iespējams, daļu lēto PET alu aizvietos lēts alus bundžās.
  • Būs jaunas mazās darītavas, kas cīnīsies par savu vietu mazo darītavu tirgū. 2013.gadā ir parādījušās Lankalnu, Labietis, Malduguns, Stargorod, kraftAldaris. Nākamgad būs vēl daudz vairāk jaunpienācēju.
  • Netālu no Jelgava sāks darboties jauna iesalnīca. Tas nebija pareģojums, bet fakta konstatācija.
  • Kopējais alus patēriņš un ražošana neko daudz nepieaugs, cik nu saulainais laiks vēlēs. Pat patēriņu bija taisnība, jo patēriņam Latvijā nodots tikpat, cik līdzīgā periodā pagājušā gadā. Saražots par 5% vairāk (+6,4 miljoni litru), to līdzsvaro lielāks imports (+2,1 miljoni litru) un lielāks eksports (+8,9 miljoni litru). Nevienu mēnesi, ieskaitot rudens mēnešus, Latvijā nav saražots mazāk alus nekā tajā pašā mēnesī pirms gada. Kas liek apšaubīt saistībā ar Aldara slēgšanu izteiktās vaimanas par slikto uzņēmējdarbības klimatu Latvijā.

Un tad vēl cita vēsts. Alus ir labi, bet gribas nelielu atpūtu no rakstīšanas, tādēļ uz gadu vai pusotru paņemšu radošo atvaļinājumu. Mans blogs paliks uz vietas ar visu rakstu arhīvu, bet maz ticams, ka tajā tik drīz parādīsies jaunumi.

Visiem Laimīgu Jauno gadu!

Dean’s Scene Portlendā

Skatoties Brew Dogs seriālu pamanīju, ka Portlendā ir savdabīgs alus iestādījums, kas saucas Dean’s Scene, kuru pēc noskatīšanās iegūglēju. Kā var noprast, Dīns un viņa sieva ir pusmūža hipiju pāris. Dīnam patīk brūvēt alu mājās un sanākot pat ļoti labi, taču Deivs savu mājbrūvēto alu nepārdod. Viņš savas mājas pagrabā iekārtojis tādu kā bāru, kur visiem apmeklētājiem piedāvā par velti (precīzāk, ieteikto 10 USD ziedojumu pie ieejas) nogaršot savus mājbrūvējumus, cik tik vien lien. Un tā kā visa būšana notiek privātmājas pagrabā, tad nevienam tur nav aizliegts smēķēt, turklāt Dīnam ir medicīniskās marihuānas atļauja, līdz ar to smēķēta tiek ne tikai tabaka.

dean2

Gada nogales porteri

Porteris, neapstrīdami, ir alus karalis. Tādēļ mani ļoti priecēja ražīgā šī gada nogale, kad pie pircējiem nonāca vairāki sakarīgi tumšie ali. Manuprāt, trīs 2013.gada labākie porteri ir Valmiermuižas Nr. 1. Malduguns Pilota Nakts un Aldara Ekskluzīvais Porteris, turklāt visi veikalu plauktos nonākuši aptuveni vienā laikā. Tādēļ visus noliku blakus, lai salīdzinātu pa īstam.

3porteri1

Malduguns Pilota Nakts (6,7%) ir lielisks. Traki gards porteris, nemaz negribas analizēt viņa labumu. Attiecībā uz Valmiermuižas Porteri Nr.1 (6,8%) zinu, ka Valmiermuiža vēl tikai pārbauda garšas, neko nevajagot salīdzināt, jo šis jau tikai viens variants utjp. Tik un tā, viss ir labi sanācis, kaut arī šis alus ir mazliet skarbāks un asāks par iepriekšējo. Arī Aldara Ekskluzīvais Porteris (6,8%) nav slikts, tas ir maigāks par parasto, tik ilgi pagrabā neglabāto variantu, taču mazliet iztrūkst labuma. Tas nav tik komplekss un gards kā divi iepriekš minētie.

Nobeigumā jākonstatē viens. Porteri ir ļoti labi, šajā nelielajā konkursā uzvar Malduguns taču mābrūvētāja Anda L. šārudens porteri, kurus man tas gods bijis baudīt, visus trīs komerciālos atstāj ēnā. Par to visi var pārliecināties Līgo Ziemā pēc 2 nedēļām, kur Anda porteris nelielā daudzumā būs pieejams izlejamā veidā.

Līgo Ziema 11.1.2014

2014. gada 11. janvāris būs reti patīkama ziemas diena, ja vien iegriezīsieties Valdemāra Pasāžā, pie Labieša vai Valmiermuižas, kur svinīgi tiks atzīmēti ziemas Līgo svētki. Ar labu alu. Pasākuma programmā ir alus no Labieša, Valmiermuižas, Malduguns, iespējams, vēl kādas citas darītavas, ēdiens, mājbrūvētāju alus, turklāt viss notiks gan iekštelpās, gan ārā. Noteikti ir vērts apmeklēt, bet visi mājbrūvētāji aicināti nest līdzi savu alu, vairāk informācijas attiecībā uz mājbrūvētajiem aliem ir forumā.
ligo ziema plakats

Valmiermuižas Ziemas (2012 pret 2013)

Pa kreisi pagājušā gada izlaidums, pa labi - šīgada

Pa kreisi pagājušā gada izlaidums, pa labi – šīgada

Ļoti nopriecājos, kad pirms pāris mēnešiem izrādījās, ka Valmiermuižai atkal būs ziemas alus. Viens no retajiem 7% aliem, kuru netirgo PET pudelēs. Tas ir pavisam labs iemesls no pagājušā gada sataupīto Ziemas alu nolikt blakus jaunajam un salīdzināt, kas tad ir mainījies un vai pagājušā gada Ziemas alu bija vispār vērts pagrabā nogatavināt.

Ziemas alus ’13 (7%) ir saldeni iesalains, kā arī nedaudz jūt alkholisku asumu, kas atgādina par alus stiprumu. Kopumā dzerams un pavisam normāls stiprais lāgeris. Ziemas alus ’12 (7,2%) krāsa ir identiska šīgada brūvējumam – tumši dzintaraina ar bagātīgām putām. Smaržā vairs nav salduma, tā pat īpaši patīkama, toties garša ir ievērojami maigāka, bagātīgāka un harmoniskāka par jaunāko brāli.

Atšķirība ir viegli sajūtama un pavisam noteikti gads ir gājis labumā. Līdz ar to varu ieteikt jauno Ziemas alus mazliet ilgāk paglabāt.

 

Malduguns: Rudais Rudens

rudais rudensNupat sanāca izdevība izmēģināt pavisam jaunā brūža Cēsu rajonā Malduguns pirmo brūvējumu. Pašlaik to var nopirkt ALEhouse gan pudelēs, gan izlejamo.

Rudais Rudens (5,5%) skaitās angļu biteris. Patumši brūns ar bagātīgām krēmkrāsas putām. Iesalaina smarža un pavisam labi ar angļu apiņiem nobalansēta garša.

Vienkāršs un jauks alus, sen nekas tik labs nebija dzerts. Tur nav nekā lieka, bet vienkārši labs dzeramais alus. Man ļoti ārkārtīgi patīk. Turklāt feisbukā var izlasīt, ka pavisam drīz parādīsies arī porteris un brūnais eils. Īpaši nepacietīgi gaidu porteri, šis vispār liekas porteru gads, iespējams, beidzot aldari ir sapratuši, kurš alus veids ir alus karalis.

Nepatīk vienīgi cena – 1,80 Ls par pudeli. Šo gan nāksies pieņemt, jo pavisam mazajos brūzīšos liešana pudelēs ir ļoti laikietilpīgs roku darbs un esmu pat dzirdējis, ka arī viņiem esot vēlme nopelnīt. Domāju, ka arī citu super mikrobrūžu alus, kas drīzumā parādīsies, īpaši lētāk nemaksās.

Poļu pseidomūku brāķis – Klasztorne Piwo

klastManu uzmanību kādā poļu zemes veikalā pirms dažiem mēnešiem piesaistīja apgalvojums uz alus pudeles, ka šis alus darināts saskaņā ar beļģu alus darīšanas likumiem trapistu stilā. Visticamāk, īstie trapistu mūki nezin patr šī alus eksistenci, savādāk mēģinātu tā darītājus iesūdzētu tiesā, jo trapistu alus ir simts veidos aizsargāta preču zīme.

Klasztorne Piwo (6,4%) ir pavisam dzidrs, vara krāsā ar biezām, tumšām putām. Smarža ir saldenu ar aromātisku iesalu. Garša gan pariebīga – alhokoliska, nedaudz iesīva, atgādina ne visai labu stipro alu, tādu ko PET pudelēs pilda. Gluži deviņgrādu Vanags nav, bet uz to pusi. Pliekans un nepatīkami rūgtens. Kopumā draņķis, par kuru žēl katra iztērētā zlota un groša.

Tikai pēc alus izdzeršanas izlasīju, ka alus ir nefiltrēts, bet pasterizēts. Pavisam žēl, ka to nepamanīju jau veikalā, jo tas daudz ko izskaidrotu un pavisam noteikti mani atturētu no pirkuma. Vēl paskarījos ratebeer, ka Polijā tagad sarosījušies “klosteru alus” ražotāji, kaut arī nemaz nav dzirdēts, ka poļu mūki aizrautos ar alus brūvēšanu. Noteikti jāgaida, kad šī “tradīcija” atceļos arī pie mums un jācer, ka brūveri to visu nesačakarēs tik ļoti, kā to izdarīja Browar Jablonowo.

The World Guide To Beer

world beer guide1977.gadā britu žurnālists Maikls Džeksons publicēja “The World Guide to Beer”. Šī grāmata bija īpaša ar to, ka tā bija pirmā ilustrētā grāmata pasaulē, kas aptvēra dažādu valstu alus un par tiem pastāstīja sīkāk. Otrkārt, šajā grāmatā pirmo reizi tās autors dažādu valstu alus sagrupēja pēc “stiliem”. Mūsdienās šis alus stilu jeb veidu koncepts ir dažādu alus konkursu un vispār jebkādas alus grupēšanas pats pamats, bet tas viss tika “izgudrots” tikai pirms nieka 40 gadiem. Pasaules alus ceļvedis bija Džeksona pirmais lielākais panākums, kam vēlāk sekoja vēl daudz grāmatu par alu un viskiju, kuras tika pārdotas vairākos miljonos eksemplāru.

Kaut arī man mājās ir citas Džeksona grāmatas, tās visas ir sestie, septītie un nez kādi n-tie pārstrādātie izdevumi, kuriem ir visai maza līdzība ar oriģināliem. Nekad nebiju redzējis pašu pirmo, tādēļ britu Amazon atļāvos tādu nopirkt (pašu pirmo nē, bet 1979. atkārtoti publicēto izdevumu, kas gan ir identisks pirmajam). Neko dārgi nemaksā, 1 britu pensu plus 4 mārciņas par sūtīšanu uz Latviju, turklāt grāmata ideālā stāvoklī, gandrīz nelietota.

east

“The World Guide to Beer” ļoti labi var izjust pavisam neseno vēsturi, jo par Austrumeiropas alu grāmatā praktiski nekā nav. Par Čehoslovākiju ir diezgan daudz un izsmeļoši, acīmredzot, tur autors pabija, bet PSRS un visas pārējās Austrumeiropas valstis aiz dzelzs priekšskara ietilpinātas vienā atvērumā, kas redzams bildē augstāk. Lai būtu skaidrāk, ka tas ir ļoti maz, norādīšu, ka grāmatā ir aptuveni 120 atvērumi un Šveicei, Austrijai un Somijai veltīti divi līdz četri atvērumi katrai. Piemēram, Austrumvācijai ir veltīta viena lappuse, bet Rietumvācijai 45.

czech

Čehijā studenti ar rokām novāc apiņus. Rietumeiropā jau labu laiku šo ārkārtīgi laikietilpīgo darbu veic mehānizēti.

Kopumā Džeksona alus ceļvedī sakarīgi apskatītas tikai tradicionālās Rietumvalstis – rietumu un ziemeļu Eiropa, ASV un Kanāda, kā arī Austrālija un Jaunzēlande, kā arī pa vienai lappusei visai Āzijai, Latīnamerikai un Āfrikai, kaut gan bez pēdējām varēja mierīgi iztikt.

Grāmata ir interesanta tādā ziņā, ka iznākusi tieši pirms milzu pārmaiņām alus industrijā. Ja saka, ka nekas daudz 20.gs. beigās nav mainījies, tad droši iesaku palasīt šo citātu: “Lielākā daļa Beļģijas alus darītavu joprojām ir ģimenes īpašums (desmit miljoni Beļģijas iedzīvotāju var izvēlēties no 150 darītavu ražojumiem, kamēr 200 miljoniem amerikāņu jāiztiek ar aptuveni 60). Tā kā tās ir neliela komercdarbība, Beļģijas amatnieku darītavas ir viegli ievainojamas, bet to skaitam samazinoties, izdzīvojošās darītavas tiek aizvien vairāk novērtētas.” Džeksons vēl nezin, ka tikai desmit gadus vēlāk taps beļģu alus kompānija Interbrew, kas ātri kļūs par tik lielu monstru, ka iegādāsies ASV alus milzeni Anheuser-Bush un ražos vairāk nekā 25% visas pasaules alus 40 miljardu dolāru vērtībā gadā.

Hoegaarden darītava vēl ir pavisam maza ar antīku ekipējumu

Hoegaarden darītava vēl ir pavisam maza ar antīku ekipējumu

Džeksons raksta, ka Lielbritānijā pirms dažiem gadiem pilnībā pārtraukta portera ražošana, bet britu IPAi, kas tagad nereti tiek uzskatīta par ievērojamu alu, ir veltīts viens īss teikums tajās divās lappusēs, kur aprakstīti britu gaišie eili. Vispār vairāki 70.gados Džeksona minētie gaišie eili mūsdienās tiek saukti par IPĀm, kas labi parāda to, ka visa pārmērīgā alus klasifikācija ir mūsdienu fenomens.

Worthington's White Shield darītava Bērtonā vēl darbojas (tiek slēgta 1981.g.), turklāt fermentācijai izmanto veco Union sistēmu

Worthington’s White Shield darītava Bērtonā vēl darbojas (tiek slēgta 1981.g.), turklāt fermentācijai izmanto veco Union sistēmu

Interesanti lasīt arī to, ka ASV ir aptuveni garlaicīgas 50 darītavas, kuras ražo aptuveni vienādu alu un ir tikai viena darītava, kas gatavo ciešamu eilu – Anchor Brewing. Džeksons vēl nezina, ka Sierra Nevada un citas situāciju tikai pēc dažiem gadiem sagriezīs kājām gaisā un jau pēc 40 gadiem ASV būs vairāk nekā 2600 darītavu, kas ražos kaudzēm dažnedažādu alu.

Kopumā ļoti laba grāmata, kuru izlasot var labi novērtēt, cik daudz un cik milzīgas pārmaiņas pārdesmit gadu laikā notikušas alus nozarē.

Latvijas IPA

Šejienes Stritzky kunga alus darītava ziņo, priekš kāda laika, izmēģinājuma dēļ, aizsūtījusi uz Indiju no sava eksporta alus, kas bijis kastē iepakots. Sūtījumam gājis līdzi raksts, kurā lūgts, lai to sūta atpakaļ uz Rīgu, tiklīdz tas Indijā nonācis. Tagad, pēc 10 mēnešiem, sūtījums līdz ar Krievijas konsulāta apliecību, atnācis atpakaļ Rīgā un ticis attaisīts vairāk personu klātbūtnē, pie kam izrādījies, ka alus šinī garā laikā, pa siltām zemēm ceļodams, no sava labuma nebija neko zaudējis. Pēc tik labiem izmēģinājuma panākumiem Strirzky kungs turpmāk savu alu sūtīšot uz valsts dienvidiem un uz Kaukāziju, kur butele Rīgas alus maksājot apaļu rubli.

Mājas Viesis Nr.11 (16.09.1891) (no periodika.lv)

Rīgā šī pati butele varēja maksāt 10 reizes lētāk, ap desmit kapeikām. Iespējams, ka Indija, nevis Krievijas dienvidi, izvēlēta, balstoties uz angļu gaišo eilu un porteru panākumiem siltajās Britu kolonijās Āzijā, darītavai cerot uz publicitāti. Stricka eksporta alus, visticamāk, bija gaišais lāgeris, ap 4%-5% alkohola. Tātad, nekāds stiprais alus, kas tikai iedzen n-to naglu tā mīta zārkā, kas apgalvo, ka Indijas gaišais eils bija stipri apiņots un ar augstu alkoholu saturu, lai spētu izturēt ilgo un karsto ceļojumu uz Indiju.

Pie reizi atradu arī to, ka arī slavenais rakstnieks un dramaturgs Čehovs bija Stricka eksporta alus cienītājs un pasūtīja to pat uz Krimu no Maskavas.

Interesanti arī tas, ka pirmo komerciālo IPA mūsdienu Latvijā izbrūvēja tieši Labietis (Trīs Indiāņi), kas atrodas bijušās Stricka darītavas telpās. Negribētu teikt, ka pirmo vispār, jo esmu pārliecināts, ka līdzīgus alus 19.gs. Latvijā brūvēja. Pilnīgi noteikti šādus alus Latvijā importēja un dzēra, ja nemaldos, pat Deglava Rīgā gaišais angļu eils ir minēts.

 

strickis

No zudusilatvija.lv aizņēmos Stricka darītavas 1895.gada attēlu, kur virsū uzliku Labieti un Valmiermuižas veikalu

Īsi aprakstīta Stricka alus darītavas vēsture ir šeit. Vispār Stricka alus darītava, liekas, ir viena no visvairāk aizmirstajām Latvijas darītavām, kaut arī tā pirms Pirmā pasaules kara bija lielākā un slavenākā Latvijas, ja ne visas Baltijas darītava.

Grāfs fon Zīverss: Irish Stout

ziverss stoutEsmu pārsteigts, ka Grāfa fon Zīversa sērijai ir turpinājums. Vērojot biežās akcijas iepriekšējiem diviem aliem, likās, ka ar to pārdošanu kaut kā nevedās. Prieks, ka esmu maldījies un sāk pat rasties aizdomas, ka gadskārtējais tumšais Ziemassvētku alus varētu iet zem Grāfa fon Zīversa zīmola.

Irish Stout (5,5%) nav ražots Latvijā. Alus ir gandrīz pilnīgi melns. Smaržā nekā dedzināta nav, ja nu vienīgi viegls patumšais iesals. Garšā tumšā iesala ir vairāk, tomēr pavisam noteikti neaizvelk līdz labiem normālam īri stouta paraugam. Lai arī šis ir viennozīmīgi labāks par Carlsberg/Saku The Cream of Dublin briesmām, tomēr kārtīgam īru stoutam jābūt daudz biezākam un tumīgākam, kā arī dedzinātākam/tumšākam iesalam. Diemžēl pat Giness par Zīversa stoutu ir labāks. Šo alu varētu nosaukt par samērā labi dzeramu tumšo eilu, taču, ja nosaukumā parādās “Irish Stout”, tad arī attiecīgi izmainās attieksme pret sagaidāmo garšu. Bet neko, labi, ka kaut kas notiek. Ceru, ka sērija turpināsies ar aizvien labākiem aliem.

Brew Dogs Esquire TV seriāls

Nesen noskatījos pirmās četras sērijas Esquire TV seriālam Brew Dogs. Katrā aptuveni 50 minūšu sērijā abi skotu Brew Dogs īpašnieki ir devušies uz ASV, kur abi aldari veic alus brūvēšanu neparastos apstākļos no nestandarta izejvielām. Pašlaik ir jau sešas sērijas, paspēju gan tikai četras noskatīties.

Tā pirmajā sērijā Kalifornijā ar Stone darītavas līdzdalību tiek brūvēta IPA, izmantojot jūraszāles un niknus čilli piparus, bet visa brūvēšana notiek īpaši aprīkotā vagonā pa ceļam no Sandjēgo uz Losandželosu. Izmantojot ļoti smuku mājbrūvēšanas sistēmu.

1ser 1ser2

Otrajā sērijā Sanfrancisko ievāc miglu uz leģendārās Anchor darītavas jumta, kur visu fermentē koka kublā. Un pēc tam pasniedz glāzēs alus garaiņu veidā.

2ser

Trešajā sērijā viņi ir Filadelfijā, kur brūvē vecāka stila eilu ar melasi, kukurūzu un DNS, kurā 320 miljonos kopiju iekodēta ASV neatkarības deklarācija. Un brūvē to visu Neatkarības dienas parādes laikā.

3ser

Sietlā uz kuģa tiek gatavots imperiālais stouts ar pasaulē augstāko kofeīna saturu, ar krietnu devu šokolādes.

4ser 4ser2

Iespējams, tas izklausās nedaudz vājprātīgi, parāk sarežģiti un nevajadzīgi, tomēr scenāristi un visi pārējie aiz kadra ir pastrādājuši centīgi un tas viss ir labi skatāms un interesants. Ļoti priecē samērā asprātīgie, neklišejiskie un divdomībām bagātie seriāla dialogi. Kā saka bārdains onkulis ar milzu bārdu un vēl milzīgāku alus vēderu: “jūs meklējat craft alus jaunavas, bet esmu craft alus palaistuve“.

Pa vidum visam ir sastapšanās ar leģendāriem aldariem un alus popularizēšana, kā arī īss, bet saturīgs labāko attiecīgās pilsētas bāru un darītavu apskats. Mazliet arī par alus gatavošanas tehniku, taču, ja salīdzina ar Discovery Channel Brew Masters, tad pirmā bija tehniskāka un tajā daudz vairāk uzmanības tika pievērsts alus darīšanas procesam. Kopumā man Brew Dogs seriāls liekas patīkams un izklaidējošs, vienīgi žēl, ka nesanāk nogaršot tos lieliskos alus,ar kuriem viņi seriālā nepārtraukti mielojas.

Seši beļģu Witbier

No beļģu aliem cienu stipros, tomēr gandrīz vēl vairāk cienu viņu gaišos kviešu alus. Salīdzinot ar beļģu kaimiņu vāciešu brūvējumiem, manuprāt, pirmie ar savu skābumu ir daudz atsvaidzinošāki un gardāki, turklāt tajos daudz mazāk un retāk dominē iesala saldums. Atceros lasījis, ka agrāk apiņus beļģu kviešiniekus aizvietoja zālīšu maisījumu un patīkami, ka arī pēc apiņu debijas no šiem maisījumiem ir palicis koriandrs un rūgtā apelsīna mizas. Kaut gan man nav īsti skaidrs kā eksotiskas garšvielas un augļi var būt tradicionāli, bet par šādiem sīkumiem interneta sagrābstītie, nepamatoties un virspusējie teksti parasti klusē. Bet meklēt nopietnas grāmatas arī nav laika.

Beļģijā kviešiniekus, atkarībā no provinces valodas saukā gan par witbier, gan par bière blanche. Agrāk šo terminu franču valodā nezināju un reizi vai divas pasūtīšana beļģu zemē sagādāja pārsteigumu, jo gaidīju parasto gaišo alu. Pirms laika sanāca iespēja no Beļģijas atvest dažus viņu kviešu alus un vēlējos mierīgos apstākļos mājās salīdzināt to labumu. Bet pārsteigts, cik grūti parastos veikalos bija atrast jēdzīgus kandidātus šim salīdzinājumam, galvenokārt, niecīgās izvēles dēļ.

wit

Augstāk redzami samedītie ali. Protams, bija vēl pieejami daži citi, samērā pazīstami, piemēram, St.Bernardus ražojums (viņu Wit man nekad nav paticis) un, protams, Hoegaarden, kura garšu tāpat jau labi zinu.

Lai labāk varētu novērtēt nekad nedzerto alu labumu, komplektam pievienoju divus lētā un ļoti populārā gala ražojumus. Duvel ražoto Vedett, kā arī lielveikalu ķēdei ražoto Wit Blanche. Pēdējais maksāja pieklājīgus 49 centus, kamēr dārgāko cena turējās ap 2 eiro, turklāt daži bija pildīti pat miniatūrās 0,25 ml pudelītēs.

Kopumā viennozīmīgi pirmā vietā bija visdārgākajam alum –  Blanchette de Gaume (5%) no Millevertus. Jauka smarža, nepārspīlējot ar garšvielām, viegla un nedaudz skābena kviešu garša. Otrajā vietā Gruut (5%) no Gentse Stadsbrowerij. Arī ļoti patīkams un vēlāk biju ļoti pārsteigts, izlasot, ka šī darītava saviem aliem neizmanto apiņus, tos vecmodīgi aizvietojot ar dažādām zālītēm. Vismaz vitbierā viņiem šī aizvietošana ir izdevusies lieliski. Tālāk sekoja Blanche de Hainaut (5,5%). Ļoti citrusains un skābs alus, skābākais no visiem. Skābumiņš vitbieram ir ļoti iederīgs, tomēr etiķete saka, ka šim alum tā kārtīgi piešauta pienskābe, manuprāt, nedaudz par daudz. Bet tik un tā, pietiekoši labi dzerams alus.

Ceturtā vieta gan pārsteidza, jo to ieņēma superlētais Wit Blanche (4,5%). Garša ir pasalda, ne pārāk izteiksmīga, taču pavisam noteikti ne slikta. Teiktu, ka pat labāka par slaveno. Hoegaarden. Un tad beigās palika Quintine (5,9%) un Vedett (4,7%). Abi ne visai un naudu par tiem atkārtoti negribētu tērēt. Pirmais izteikti un nedaudz nepatīkami rūgts, iespējams, no apelsīnu miziņām, bet otrais pārāk ūdeņains, mazliet bezgaršīgs.

Šos alus dzerot, tie stipri izmainīja manu priekšstatu par beļģu kviešiniekiem, jo agrāk to garša likās vienveidīgāka, patiešām nebiju gaidījis tādu garšas amplitūdu. Traki žēl, ka ne tikai Eiropā, bet arī pašā Beļģijā šo alu izvēle ir tik maza.

Coach House Blueberry Classic Bitter

blueMan bloga lasītājs Martins no Lielbritānijas nesen uzdāvināja visai interesantu alu – The Coach House Brewing Co. ražoto Blueberry Classic Bitter. Zileņu biteri nekad nebiju dzēris. Es pieņemu, ka ogas ir zilenes, jo, cik zinu, angļu blueberry var tulkot arī kā melleni, bet laikam Britu salās tās ir krietni mazāk izplatītas. Brūža mājaslapa vēsta, ka darītava brūvē alus ar vismaz 21 dažādu augļu un ogu garšu, ieskaitot kanēļa, ingvera&citrona un citus savdabīgus izstrādājumus. Un tad vēl netrūkst milzu saraksts ar dažnedažādiem “parastajiem” aliem.

Blueberry Classic Bitter (5%) ir gaiši dzeltens un dzidrs, bez ievērojamas zileņu ietekmes uz krāsu. Smaržā gan uzreiz var sajust saldenas ogas, es zileņu smaržu nepazīstu, tādēļ negribētu lielīties, ka uzreiz atpazinu. Tomēr ogu smarža nešķiet mākslīga un ķīmiska, uz alus etiķetes teikts, ka alum pievienotas zilenes un dabīga zileņu garša.

Garša ir savdabīga. Visai labi jūtama ogu garšas klātbūtne, mazliet iesalda, taču pavisam noteikti ne šķebinoša. Fonā patīkams iesals un mazliet apiņu, taču tie tā arī paliek fonā. Alus ir pasauss, ar saldenu pēcgaršu.

Interesants brūvējums. Katrā ziņā, šis muti nepiesārņoja, tomēr zileņu bitera garša liekas pārāk savdabīga. No otras puses, šis ir viens no retajiem ogu aliem, kuru tomēr gribētos mazliet vēl.

Rīgas Oktoberfest 2013

Oktoberfest Vācijā jau bija beidzies, kad Latvijā pagājušās otrdienas pievakarē notika neliels Oktoberfestiņš ar oriģinālā Minhenes Oktoberfest alu. Kaut arī dažos Rīgas veikalos varēja iegādāties Lowenbrau un Paulaner Oktoberfest alus, parasti lielākais deficīts ir Augustiner Bräu brūvējumi, jo par spīti gadā saražotajiem 95 miljoniem litru, gandrīz visu šo alu izdzer Minhenē.

oktoberfest pudeles

Mēs savu alu pasūtījām no Minhenes, interneta veikalā bierstars.de, no kurienes tie atnāca ātri un visi veseli. Lai nebūtu jādzer tikai alus, bija pieejami arī štovēti Dimdiņkāposti, Jura pagatavoti cūkas pleciņi bavāriešu gaumē, kā arī lielveikala sardeles. Viss labā laika dēļ notika ārā pie Labieša, ēdienu sildījām uz gāzes degļa, ko mājbrūvētāji izmanto alus vārīšanai.

Kopumā izdevās ļoti patīkams pasākums. Visgrūtākais gan bija noteikt labāko alu. Man vislabāk garšoja Augustiner Bräu alus un pavisam noteikti sliktākais likās Hacker-Pschorr ražotais. Pārējie kaut kur pa vidu. Tas zināmā mērā sakrīt arī citu gadu rezultātiem, vien pirms trim gadiem Hacker-Pschorr bija labāko sarakstā.

oktoberfest káposti

Katrā ziņā, ļoti labi izdevies un labs pasākums. Kaut arī Minhenes Oktoberfest liekas bezgaumīga tūristu elle, tomēr kaut kāda pievilcība tajā visā ir, visvairāk jau salīdzinoši ilgajai vēsturei.

oktoberfest kopskats