Cukurbietes Latvijā lielākos apmēros sāka audzēt pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, bet 1927. gadā Jelgavā tika atklāta pirmā cukurfabrika. Tas aptuveni sakrita ar Lielo Depresiju un augsto akcīzi alkoholam Latvijā un nav šaubu, ka šajā laikā daudz uzņēmīgu cilvēku atklāja, ka cukurbietes var nodot ne tikai cukurfabrikām, bet mājas apstākļos no tām izvārīt sīrupu, no kura pagatavot gan “alu”, gan izdzīt kandžu. Protams, tradīciju nostiprināja Otrais pasaules karš, kad gandrīz viss ne visai lielos apjomos saražotais rūpnieciskais alkohols aizgāja uz fronti pēdējam vai priekšpēdējam tostam. Mājās palikušajai tautai nepatika, ka nav alkohola, tādēļ kā zaļo pūķi izdzīt mājas apstākļos sāka aprakstīt arī oficiāli avoti. Tā 1942.gadā Ostlandes reihskomisariāta Propagandas nodaļas izdotais laikraksts “Tēvija” rakstā “Cukurbiešu izmantošana lauksaimniecībā”, dodot padomus par cukura sīrupa vārīšanu mājās, apskata arī alus problemātiku.

Laukos pilnā sparā kulšanas talkas. Tādās reizēs grūti iztikt bez miestiņa, jo pažreizējos apstākļos saimniecēm grūti talciniekiem lielos daudzumos sagatavot citu dzeramo (tēju, kafiju, pienu). Arī šeit var labi līdzēt cukurbietes – jo tās var labi aizstāt miežus un maizes garozas. Alum cukurbietes jākaltē līdzīgi kā kafijai, tikai nevajag tik stipri sagrauzdēt, jo citādi tas iznāks rūgts. Tālākā alus gatavošana līdzīgi kā no maizes garozām.

Vēlāk šis raksts, bieži saīsinātā veidā, taču neizlaižot alus aspektu, tika pārpublicēts citās Latvijas avīzēs.

Karš pagāja, taču tauta cukurbiešu gudrības neaizmirsa. Nebija jau arī tā, ka alu varētu nopirkt diži vairāk, turklāt viss nacionalizētais īpašums tagad piederēja nevis dažiem budžiem, bet tautai un alus izejmateriāli tagad bija par brīvu. To, ka alus gatavošana no cukurbietēm uzplauka milzu apmēros, var lieliski novērot rajonu laikrakstos, kur tā ir ikdiena. Šoreiz pievērsīšos Kuldīgas rajonam, kur 1955. gada ironiskajā aprakstā par kolchoza “Kopdarbība” II laukkopības brigādes brigadieri Juri Sokolovski var redzēt, ka “Tēvijā” sniegtais padoms par kulšanas talkas nodrošināšanu ar biešu alkoholu ir noteikti ņemts vērā:

Ir tomēr viena lieta par ko brigadieris uztraucas. Viņš gādā, lai neizmantota nepaliktu neviena cukurbiete. Viņš ir klāt visur, kur kannās puto saldais biešu alus. Juris domā tā: – Vai nav vienalga, ko no bietēm ražo – cukuru vai alu. Brigadieri līdz sirds dziļumiem aizvainoja kolchozniece Lavīze Mazā, kas sacēla brēku par pato, ka 2000 kg viņas notīrītās bietes pazuda bez vēsts.

Pēc neilga laika brigādes saimnieks sarīkoja apkūlību balli, alus darīšanai izmantojot kolchoza cukurbietes. 10 sievas vaiga sviedros ņēmās ar biešu tīrīšanu un 17. novembrī tālu pāri kolchoza laukiem plūda dzīrotāju dziesmiņa [...]

Kolchoznieki gaida, kad beidzot gala vārdu šeit sacīs kolchoza valde, novērtējot brigadiera rīcību pēc nopelniem.

Visticamāk, gala vārdu nesagaidīja, jo gan jau ar alu mielojās arī visa valde, tādēļ par brūvēšanu iet runa arī vēlāk, piemēram, citā “Padomju Kuldīga” rakstā pēc diviem gadiem.

Kolchozs “Kurzeme” līdz šim valstij piegādājis tikai 52t sakņu plānoto 370t vietā. Tā kā nav iestādīta plānotā platība, līgumu ar cukurfabriku neizpildīs, bet tas netraucēja valdi un priekšsēdētāju daļu cukurbiešu izlietot alsu gatavošanai.

- Atļauts tas nav, bet darīt var,  - pavēstīja otrās brigādes brigadieris b. Druva. Rezultātā otrajā brigādē vien no cukurbietēm alu brūvēja četrās vietās. Tāpat to darīja citās brigādēs. Cik bietes “izbrūvēja”, grūti pateikt, bet šādai rīcībai bija vēl tālākas sekas: radās “uzņēmīgi” cilvēki, kas pievāca daļu biešu. Piemēram, Ilga Kapteine piesavinājās 80kg cukurbiešu!

20.gs. beigās šo kultūras mantojumu iznīdēja kapitālisms un Eiropas Savienība, jo bez cukurfabrikām dižā cukurbiešu kultūra izzuda ātri vien. Tagad atliek vien gaidīt 2015.gadu, kad, iespējams, bietes sāks audzēt atkal un lauku miestiņš atgūs zudušo smeķi.

—-

Info no:

• Ķīmijas attīstība Latvijā. 2.4.33. Cukurs
• Cukurbiešu izmantošana mājsaimniecībā, Tēvija, 1942. gada 15. oktobris
• Bietīt, tevi brūvēšu! …, Padomju Kuldīga, 1955. gada 27. novembris
• Kolchoznieku pilnsapulcei jāsaka savs vārds, Padomju Kuldīga, 1957. gada 15.novembris

Pagājušā nedēļā priecēja Aldaris. 27. aprīlī LETA publicēja pagaru interviju ar jauno Aldara izpilddirektoru Tomasu Kuri Jakobsenu. Tās atgremojumi dažādās variācijās lasāmi teju vai visās avīzēs (Latvijas Avīze: Aldaris: Nefiltrētais alus ir modes lieta, apollo.lv: Šogad “Aldaris” paaugstinās cenas, Diena: Aldara vadītājs: Lielākā problēma ir cenu stratēģija tirgū), bet vislabāk, protams, atrast pilno tekstu tai pašā LETA.

Bez ierastā korporatīvā bla bla bla, ir daži saistoši citāti:

Latvijā nav tik krasas atšķirības patērētāju gaumē kā ASV vai Eiropā, Latvijas patērētājs ir ļoti atvērts jauninājumiem, gatavs nogaršot jebko. Ja salīdzinām ar Eiropu, piemēram, Dāniju, tur ļoti grūti ieviest jauninājumus, jo patērētāji ir ļoti konservatīvi.

Šāda līmeņa izteikumus reti gadās lasīt. Lai nu par ko, bet par Dāniju. Valsti, kur notiek divi alus festivāli, kurus pat atzīst par labākajiem šāda veida pasākumiem Eiropā (Copenhagen Beer Week un Copenhagen Beer Celebration), valsti, kur atrodami ne tikai Eiropā, bet pasaulē atzīti alus veikali, nemaz nerunājot par pasaulslavenām darītavām, kas ražo alus, kas pārstāv desmitiem dažādus alus veidus. Piemēram, Mikkeller, Nørrebro Bryghus un citas. Nemaz nerunājot par pašam Carlsberg piederošo Jacobsen, kas pēdējo gadu laikā ir izlaidusi vismaz 50 šķirņu alu. Latvijas alus nozares inovācijas, protams, visu šo atstāj tālu aizmugurē.

Un tad vēl Radler nosaukšana par inovatīvu produktu. Ārkārtīga inovācija, kuru Vācijā pazīst jau vismaz gadsimtu un vairāk, Lielbritānijā kā shandy jau gadus divsimt un jau kopš pagājušā gada nogales savā sortimentā ir iekļāvis gandrīz jebkurš Eiropas lielais alus ražotājs. Tā drīzāk ir sekošana jaunākajām tendencēm. Ar novēlošanos.

Bet tā jau ir piekasīšanās sīkumiem. Lielākā intervijas problēma liekas tāda, ka Aldaris gribēja publicitāti, uztaisot interviju ar jauno izpilddirektoru. Nav pat svarīgi vai to ierosināja no Aldara puses vai LETA pati uzprasījās. Bet satura nav. Ir nekonkrēta runāšana par to, ka gribētos alu pārdot dārgāk, bet lielveikali neļaujot (man ir inovatīvs ierosinājums – pārdodiet lielveikaliem dārgāk), nefiltrētā alus situāciju (īsti pat nav saprotams par ko tur ir runa, izņemot to, ka Aldaris ieviesa nefiltrēto alu un pārējie tagad seko, bet nekas jau tai alū nav, tai pat laikā laikam ir un tas labi), par to kā gribētos mazāk koncentrēties uz “ekonomisko segmentu”, kas nenesot nekādu peļņu (nu tad neražojiet alu PET pudelēs) u.t.t. Un, protams, parastās runas par dārgajām izejvielām un kā jāpaaugstina cena, lai uzņēmums spētu izdzīvot. Kopumā viss mazliet atgādina nepārliecinātas un nekonkrētas žēlabas.

Lietuviešu Zemkopības ministrija pēc garām diskusijām ir pielikusi punktu dzīvā alus definīcijai. Tā ir pavisam vienkārša – dzīvais alus ir alus, kurā pirms derīguma termiņa beigām 1 ml alus ir vismaz 100 tūkstoši dzīvu rauga šūnu koloniju – tas sanāk viegli duļķains. Protams, šādam alum jābūt nepasterizētam, bet tas jau automātiski izriet no nosacījuma, ka raugam jāsaglabājas dzīvam.

Dzīvo alu Lietuvā var ražot gan lielās, gan mazās darītavas. Dzīvo alu var ražot no jebkurām izejvielām, likt klāt askorbīnskābi vai citas piedevas, tā darīšanā izmantot kukurūzas iesalu, bet grādus uzskrūvēt ar cukura sīrupu. Tā derīguma termiņš var būt gan 10 dienas, gan 3 gadi. Protams, sākotnējie dzīvā alus definīciju priekšlikumi saturēja veselu virkni nosacījumu, taču praksē izrādās, ka rauga šūnu skaits ir vienīgais taustāmais un objektīvi izmērāmais lielums.

Manuprāt, tas pieliek treknu punktu absurdajai dzīvā alus diskusijai. Pieļauju, ka identisks iznākums šādam pasākumam būtu arī Latvijā, tādēļ man ir aizdomas, ka neviens šo pasākumu nesāks kustināt, par spīti tam, ka pirms gada pavīdēja un tikpat ātri apklusa izteikumi, ka tas būtu jādara. Jo kamēr šis termins ir mītisks un pavisam nekonkrēts, to, papildinātu ar pasakām, savā labā cītīgi izmanto vairāki mazie aldari. Bet, ja tas kļūs līdzīgs Lietuvā noteiktajam, visa burvība ir pagalam.

Pirms dažām dienām BBC Radio 4 ēdienu programmā parādījās alus podkāsts (23. aprīlī, šie podkāsti dzēsti netiek, ja nav pirmajā lapā, tad jāmeklē arhīvā). Kā jau visi BBC ražojumi, arī šis bija ļoti, ļoti labs.

Tajā pat alus terminoloģiju nepārzinošam klausītajam viegli uztveramā un saprotamā veidā tika stāstīts par ASV alus nozares straujo attīstību un interesantākajām tendencēm. Runāja gan Garets Olivers (Garrett Oliver), Brooklyn Brewery galvenais aldaris, kurš, cita starpā, pievērsās tam, kādēļ 20.gs. sākumā ASV un pasaulē lāgeri uzvarēja eilus; interesanta ir viņa piebilde, ka laikā tas esot bijis progresīvākais un modernākais alus veids (tie, kas lāgeri sauc par gadsimtiem vecu tradīciju bagātu alu, iet stūrī nokaunēties), tāpat Pīts Brauns (Pete Brown), daudzu alus grāmatu autors. Tika intervēts arī Dens Kanarijs (Dan Kanary), Harpoon darītavas īpašnieks, kurš dalījās pārdomās par alus tuksnesi 80.gados, kad bija maza izvēle, vienveidīgs alus un gandrīz neeksistējošas reģionālās variācijas (uzreiz, protams, iešaujas prātā situācija Latvijā) un to, cik neticams progress tika piedzīvots pēdējos pārdesmit gados, ASV pārvēršot par pasaules alus toņa noteicēju. Un vēl bija runa gan par alus nogatavināšanu mucās, daudzveidīgām alus garšām, ASV alus nozares ietekmi uz Lielbritāniju un daudz ko citu. Pavisam noteikti, tā ir lieliski pavadīta pusstunda, visiem iesaku.

Šodien pastaigājoties, kādā brīdī sāku domāt par to, kādēļ, raksturojot alkohola saturu dzērienos, piemēram, alū, latviešu valodā izmanto gan grādus, gan procentus, turklāt šīs vērtības ir identiskas.

Mazliet pakonsultējoties ar internetu, izrādījās, ka tas tādēļ, ka alkohola, īpaši alus un vīna mērīšanai Latvijas teritorijā, sākot no 19.gs., pateicoties vācu ietekmei, izmantoja vācieša Johana Tralles grādus (kas ir gandrīz identiski franču zinātnieka un attiecīgi šajā laikā Francijā izmantotajiem Gay-Lussac grādiem). Un tie aptuveni atbilst alkohola tilpumam procentos. Taču jāņem vērā tas, ka latviešu valodā lietotie grādi un procenti sakrita tikai laikā no 1920. -1940. gadam, kā arī mūsdienās. Pārējā laikā, kad Latvija atradās tiešā Krievijas ietekmes sfērā – gan cara, gan padomju laikos, norādot alkoholu procentos, izmantoja tā svaru, ne tilpumu. Ja attiecībā uz ūdeni, 10% sver aptuveni tikpat, cik 10% tilpuma, tad situācija, pievienojot spirtu, kļūst savādāka un, lai no masas procentiem iegūtu tilpuma procentos, pēdējie jāreizina ar aptuveni 1,25 (protams, šis skaitlis ir mainīgs un der tikai dzērieniem ar nelielu alkohola saturu). Tieši tādēļ, skatoties padomju alus etiķetes (pirms tam alkohola saturu uz etiķetēm nenorādīja vispār, tas ir 20.gs. beigu jaunievedums), var likties, ka cieņā bijis ļoti vājš alus. Piemēram, Senču alum bija tikai 3%, taču, izsakot tos mūsdienās lietotajos tilpuma procentos, sanāk jau ap 3,75%.

Un mūsdienu globalizācija visu sajauc vēl vairāk. Uz importa alus etiķetēm parādās Čehijā un Vācijā ierastie misas sākotnējā ekstrakta procenti, kam nav tieša sakara ar alkohola saturu izbrūvētā alū, kā arī ASV un Lielbritānijā lietotie grādi jeb proof, ko aprēķina alkohola saturu tilpuma procentos pareizinot ar 4/7. Tik idiotisku lielumu tādēļ, ka 100° atbilst 57,15% jeb aptuveni 4/7, bet 57,15% pirms divsimt gadiem bija minimālais alkohola saturs rumā, ar kuru samērcēts šaujampulveris dega. Šādā veidā tika pārbaudīts vai pārvadājumu laikā angļu jūrnieki nav rumu atšķaidījuši ar ūdeni.

Bet kopumā man tagad ir pārliecība, ka grādi un procenti attiecībā uz alus stiprumu patiešām ir sinonīms.

Pašlaik pasaulē vērojama, manuprāt, interesanta tendence. Valstīs, kur alus patēriņš lielāks par astoņdesmit līdz deviņdesmit litriem uz cilvēku (Eiropas Savienība, Ziemeļamerika, Austrālija), tas krītas vai paliek nemainīgs, taču šo valstu mazajām darītavām, kas brūvē garšīgu alu, ir stabila izaugsme. Nemaz nerunājot par ASV, kur mazās darītavas kuro gadu pēc kārtas uzrāda divciparu procentu pieaugumu, to mazumtirdzniecības apgrozījumam 2011.gadā sasniedzot gandrīz 9 miljardus dolāru jeb 10% no tirgus kopējā, kaut arī šo darītavu izlaistā alus apjoms ir tikai pieci procenti. Kopējo stagnācijas tendenci nodrošina tieši lielo darītavu produkcija.

Protams, neviens neprognozē, ka lielās darītavas sagaida gals. Vispirms, tām varen trekni un brangi klājas jaunattīstības valstīs, kas daļēji kompensē problēmas tradicionālajās “alus zemēs”. Tāpat mazās darītavas* vismaz pagaidām nespēj par zemām cenām nodrošināt lielu lērumu alus, tādēļ attiecībā uz tirgus pārdali iet runa tikai par to ne visai lielo daļu, ap kuru gozējas pārtikušākie pircēji. Lielās darītavas, protams, mierīgi uz šo visu nenoskatās, jo arī daži procenti ASV tirgū nozīmē miljardus dolāru, tādēļ sāk veikt investīcijas mazākās un lokālās darītavās. Parasti nopērkot mazo darītavu daļas vai uzsākot jaunu alus veidu brūvēšanu un izplatīšanu ar šķietamu mazo darītavu zīmoliem.

Pasaulē veiksmīgais piemērs pēdējam ir Blue Moon Brewing Company. To 1995.gadā dibināja alus gigantam MillerCoors piederošs alus vairumtirdzniecības uzņēmums. Ideja nāca no kāda MillerCoors aldara, kuram pēc mācībām Beļģijā lielie bosi iedeva mazliet naudas un tika radīta nelielā Sandlot alus darītava, kas atrodas Kolorado beisbola stadiona teritorijā. Šajā brūvētavā vispirms ar Bellyside, vēlāk Blue Moon zīmolu tika brūvēts līdz tam ASV ne visai pazīstamais beļģu kviešu alus. To izbrūvēja tik labu, ka trīs gadus pēc kārtas šis alus ieguva World Beer Cup zelta medaļu, bet tagad jau dažādu medaļu skaits mērāms vairākos desmitos. Popularitāte auga ārkārtīgi strauji, apjomam ātri vien pārsniedzot vairākus desmitus miljonus litru gadā. Oriģinālajā darītavā veic tikai jaunu recepšu izstrādi un brūvē alu dzeršanai uz vietas, pārējo alu, kuru pārdod visā Ziemeļamerikā, brūvē daudz lielākos brūžos citur. Panākumu iedvesmots, 2010.gadā MillerCoors radīja jaunu uzņēmumu – Tenth and Blake Beer Company, kurā apvienoja Blue Moon Brewing, tai līdzīga tipa mazo darītavu – Leinenkugel, kā arī vēl dažus mazākus uzņēmumus. To izbrūvētā alus kopējais apjoms pagājušā gadā ir 350 miljoni litru, taču divu gadu laikā tiek plānota neticama 60% izaugsme. Arī pārējās lieldarītavas nesnauž. AB-InBev pagājušā gada lielākais pirkums bija par Goose Island Brewery iztērētie gandrīz 40 miljoni, bet šim pasaulē lielākajam alus uzņēmumam pieder daļas vēl dažās citās tā sauktajās “craft” darītavās.

Lielās brūvēšanas kompānijas labi saprot, ka nākotne ir lokālās darītavās, kas ražo daudzveidīgu alu. Tomēr viņu iepirkumus patiešām sekmīgus padara tas, ka reti ir novērojama nozīmīga iejaukšanās darītavas iekšējās lietās un šķirņu optimizācija, kas ietilpa standarta alus darītavu pārpirkšanas paketē pagājušā gadsimta 60. – 80.gados, kad jauniegādāto ražotni slēdza vai tajā koncentrējās tikai uz vienu vai dažām šķirnēm. Mūsdienās uzsvars pārsvarā tiek likts uz darītavas tirdzniecības tīkla paplašināšanu, īpaši nemēģinot samazināt šķirņu skaitu vai pārmērīgi samazināt izmaksas, saprotot, ka dažādībai, individualitātei un zināmai ekskluzivitātei mūsdienās ir pietiekoši daudz piekritēju. Šāda veida pārpirkšanas aktivitātes vispirms bija vērojamas ASV, taču lēnām ir nonākušas arī līdz Eiropai. Ja ne Latvijai, tad līdz mūsu kaimiņiem gan, kur pavisam nesen Kalnapilis (viņiem un Līvu Alum ir viens un tas pats īpašnieks) paziņoja par to, ka ir iegādājušies Vilkmerges Alus un plāno saglabāt ražošanu ar to pašu Vilkmerges zīmolu, ražojot dārgāka gala brūvējumus.

Mazās darītavas gan uz to nenoskatās no malas un žēli stūrī neraud. Tās ir daudz elastīgākas, daudz mazāk birokrātiskas un tām vienkārši ir daudz labāka reputācija. Vairāki no ASV brūžiem, kuri pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem sāka ar dažiem pašbūvētiem katliem un kuru apjoms bija labi, ja daži simti litru mēnesī, pašlaik brūvē dažus desmitus līdz simtus miljonus litru gadā, plāno atklāt jaunas brūvētavas ne tikai ASV, bet arī Eiropā, iegulda naudu krogu ķēžu attīstībā, kā arī nevairās konkurēt ar alus gigantiem un no ienesīgākajiem tirgiem stumt ārā lielos spēlētājus. Nav jau nekāds noslēpums, ka atsevišķās valstīs sāk parādīties lielās darītavas satraucošas tendences, kas liecina, ka krogam izvēloties tirgot mazu vietējo alus darītavu produkciju un pilnībā atsakoties no starptautisko zīmolu produkcijas, apgrozījums var pieaugt pat par 10-25% un klientiem nav īpašu iebildumu par vietējo alu samaksāt vairāk.

Interesanti arī tas, ka šo visu ir grūti attiecināt uz Latviju. Iespējams tādēļ, ka reti kura Latvijas mazā darītava aizņem to nišu, kura lielākoties ir tipiska mazajām darītavām citur pasaulē. Tā, piemēram, tieši Cēsu alus, nevis kāda no mazajām darītavām, plaši ieviesa** nefiltrēto alu pudelēs. Pirms diviem gadiem tas bija risks, tomēr alus aizgāja ļoti labi un tikai pēc traki sekmīgajiem rezultātiem pamodās arī pārējie – gan mazās, gan lielās darītavas. Pieļauju, ka tālākiem panākumiem var mazliet sākt traucēt Cēsu alus zīmols, iespējams, būtu labāk, ja tas būtu nodalīts jau pašā sākumā. No otras puses, iespējams, ka šī alus pozitīvais efekts vispārējai Cēsu alus popularitātes celšanai ar uzviju atsvēra nespēju iekarot to potenciālo klientu sirdis, kuri lielo darītavu alu nedzerot principā***. Un kamēr Cēsis izlaiž jau otro alu no Nefiltrēto sērijās, tikmēr mazās darītavas mēģina atgūt nokavēto. Un cik tas ir absurdi – lai palaistu šo produktu, tā idejas autoriem Cēsu darītavā noteikti vajadzēja viedokli aizstāvēt nezin cik valdes sēdēs, desmit reizes visu pārrēķināt, jo ar lieliem tilpumiem joki ir mazi, palaist izmēģinājumu partijas – tas viss aizņēma pietiekoši daudz laika. Mazajai darītavai nebūtu bijis problēmu ko līdzīgu izdarīt lētāk, ātrāk un efektīvāk, tādēļ paliek iespaids, ka Latvijas mazās darītavas nereti paļaujas uz savdabīgu stratēģiju – pagaidam, lai lielā darītava kaut ko ievieš, un tad pamēģināsim viņiem atņemt daļu jaunā produkta tirgus, esam mazi, ar labu reputāciju un mums tas gan jau izdosies. Tā var atsaukt atmiņā Tērvetes retoriku, Cēsu Nefiltrēto palaižot. Šogad Tērvete paši izlaida nefiltrētu alu pudelēs un brangās runas par derīguma termiņiem ir pēkšņi piemirsušās. Tagad Līvu Alus Latvijā un Kalnapilis Lietuvā laiž klajā 2 raugu alu, protams, kopā ar muļķīgiem izteikumiem, bet ievērības cienīgs ir tas, ka tieši lieldarītavas niekojas ar vairākiem raugiem. Nevis mazās, sekojot pieredzei citās valstīs, kur dažkārt viena darītava izmanto pat četras un piecas rauga šķirnes.

Varbūt mani izteikumi ir pārāk skarbi, bet pašlaik man ir radies iespaids, ka Latvijas mazajām darītavām nav jaunu ideju vai vēlme tās ieviest. Jaunumi biežāk nāk no lielajām, mazās tikai seko, tāpat arī piedāvājums ir samērā līdzīgs. Nesaku, ka nav pozitīvu piemēru (Valmiermuiža un Brenguļu alus ir pirmais, kas nāk prātā), tomēr šādā vispārējās pasivitātes gadījumā nevienam lielajam brūzim pat nevajag neko pārpirkt – tādus mazos pavisam vienkārši pastumj malā. Un pareizi dara.

Bet izolējoties no Latvijas aktualitātēm, pasaulē notiekošās pārmaiņas nevērtēju negatīvi. Gan mazās, gan lielās darītavas ir bizness – vieni pārdodas, citi iepērkas. Un pavisam pozitīvi ir tas, ka lielie brūži ir sapratuši, ka mazās pārpirktās darītavas dēj zelta olas tikai tad, ja tās pārāk neierobežo. Tādēļ, cerams, nākotnē būs vēl vairāk daudzveidīga un labāka alus. Grūti būs vienīgi patērētājiem, kuriem par alus garšu svarīgāks ir alus darītavas īpašnieka vārds un izcelsme.

——-

* slidens jēdziens, jo ASV mazā darītava pēc definīcijas var saražot līdz 700 miljoniem litru alus gadā. Tikpat, cik desmit Latvijas Aldari kopā. Vai 875 Valmiermuižas darītavas.

** Brālim un Brūverim šāds alus bija arī agrāk, bet tie apjomi tik mazi, ka neviens to īsti neievēroja un gadiem ilgi, pat treknajos laikos, par spīti tā ražošanai, šīs darītavas nīkuļoja.

*** par tiem, kas lielo darītavu alu nedzer principā, man ir izveidojies viedoklis, ka lielākajā daļā gadījumu tā ir uzspēlēta bravūra. Ja tik daudzi šos principus patiešām ievērotu, mazajām darītavām nebūtu tikai 10% tirgus. Un stiprais alus PET pudelēs neaizņem visus atlikušos 90%.

Izmantotie avoti:

• Beerpulse.com:Tenth and Blake Beer Co. update: Blue Moon opportunities and Crispin acquisition
• Beerpulse.com: Brewers Unleashed: how a few beer geeks are bringing change at MillerCoors