Šodienas Lietišķajā Dienā publicēts raksts “Latviešu alus kļūs nelatviskāks” (15.februāris). Tajā Tērvetes alus Modris Goba klāsta savas domas, drīzāk jau pareģojumus, par alus jomas nākotni Latvijā. Pirmajā mirklī man likās – izcils erudīcijas paraugdemonstrējums par alus nozari. Laikam kopš izteikumiem par to, ka nefiltrētu alu var glabāt 30 dienas, pagājis tik ilgs laiks, ka jāsāk informatīvā telpa piepildīt ar jauniem domu graudiem.

Tomēr mazliet apdomājot, likās, ka drīzāk jau šeit tiek izspēlēti viltīgi gājieni. “Ierastās Latvijas alus šķirnes arvien vairāk tiks ražotas no izejvielām, ko ievedīs no ārvalstīm”, tā saka M.Goba. Es neteikšu neko, bet izmantošu ilustrāciju.

Tajā attēlots kopējais 2010.gadā Latvijā saražotā alus apjoms (dati par 2011. gadu vēl nav diemžēl pieejami). Zaļais – tik daudz alus saražots no Latvijas iesala, pārējie gandrīz 98% – no ārzemju, pārsvarā Lietuvas, iesala. Pie tam, šī proporcija nav mainījusies jau vismaz gadus trīs vismaz un Tērvetes alus visu šo laiku ir bijis vienīgais alus ražotājs, kurš Latvijas iesalu izmanto. Nez vai Gobas kungs to nezinātu. Līdz ar to rodas aizdomas par kaut ko citu – vai tik runājot ar puķainām frāzēm par Latvijas alu un ierastajām šķirnēm (te droši vien palīdz tas, ka attiecīgais žurnālists vāji pārzin alus jomu), neslēpjas vēlme ielikt pozitīvu sabiedriskās domas fundamentu pašas Tērvetes iesala ražotnes likvidācijai. Tā pēc mēnešiem diviem varēs gudri teikt – “sekojot vispārējām tendencēm, kas plaši atspoguļotas arī masu medijos, Tērvetes alus iesalnīca spiesta doties pa skuju taku.” Iemeslu šaubām dod ne tikai gudrā Gobas kunga runāšana, kur tiek lietotas vispārīgas frāzes, kas praksē attiecas tikai un vienīgi uz vienu darītavu, bet arī AS Agrofirma Tērvete nesenā pārpirkšana un izreklamētā nez cik miljonus vērtā modernizācija, kuras rezultātā ievērojami palielināsies darītavas jauda. Tā visa rezultātā, formāli pārkāpjot 5 miljonu litru slieksni, Tērvete no mazās darītavas var palikt par lielo.

Vēl uzmanīgāku dara frāze: “ļoti reāla ir iespēja, ka no ārzemēm tiks ievests iesals, kurš tiks saražots, pārstrādājot Latvijā audzētos miežus”. Ir taču zināms, ka Latvijā tikai un vienīgi Tērvetes alus darītava piekopj šādu praksi, līdz 30% savu izaudzēto miežu, vedot pārstrādāt uz Lietuvas Vikingmalt. Neviena cita darītava neko tādu vismaz pēdējās desmitgades laikā nav darījusi un nez vai taisās darīt. Tad jau vispirms tai būs jāiegādājas zemnieku saimniecība Un tad jau izšķirošais blieziens: “jārēķinās, ka tā [iesala] ražošanas Latvijā vairs nebūs“.

Pārējais raksts ir tautā tā sauktais fufelis. Nekonkrētas frāzes par mazo darītavu norietu un cits materiāls satura piepildīšanai. Protams, pastāv jau tāda iespēja, ka Tērvete pārmaiņas neplāno un Gobas kungs runā tikai par citām darītavām. Bet tad viss rakstā sarakstītais ir blēņas, jo ar Latvijas iesalu neviena cita darītava nekrāmējas un es “Dienas” vietā nebūtu smērējis papīru drukāšanai. To parāda kaut vai Gobas kunga prognoze, ka Latvijā mazās darītavas nākotnē aizņems ne vairāk 4-5% tirgus. Tērvete jau tagad aizņem 2,2% un tad sanāk, ka pēc plānotās paplašināšanas tā aizņems visu mazo darītavu daļu? Pārējās bankrotēs? Vai arī Tērvete sevi nākotnē jau ir pieskaitījusi pie lielajām darītavām?

Bet, ja Tērvetes iesalnīcas apturēšana patiešām notiks, tad es uzreiz atļaušos prognozēt, ka tas nebūs uz labu. No vienas puses, nav jau noslēpums, ka iesalu Tērvetē ražo, izmantojot arhaiskas metodes un šāds roku darbs lielākā darītavā peļņu nekad nenesīs, nemaz nerunājot par to, ka nespēs nodrošināt pat pusi no nepieciešamā iesala daudzuma. Tomēr vietējais iesals ir tas, kas spēj pie dzīvības uzturēt uzskatu par vietējo alu. Tērvetes alus ir vienīgā Latvijas darītava, kura lielāko daļu izejvielu iegūst Latvijā (pārējās tikai ūdeni) un ja pazudīs arī šī pēdējā saikne, nez vai tas radīs pozītīvas izmaiņas. Makaronu karināšana aiz ausīm pēc shēmas “mēs savus graudus audzējam Latvijā, tad vedam Lietuvu pārstrādāt un tad vedam atpakaļ un rezultātā iegūstam tīru vietējo alu” nez vai nostrādās. No otras puses, latviskie autentiskie Brenguļi sevis gatavoto iesalu atmeta bez problēmām un izmanto tikai lietuviešu, bet tas netraucē kultivēt pavisam latviska alus imidžu. Tomēr, kad viņi izšķīrās par labu importam, Brenguļi bija daudz mazāka un ne tik ļoti zināma darītava. Tērvete ietilpst pavisam citā kategorijā un, ja manai darītavai būtu tik slavena iesalnīca un es drīzumā plānotu iekarot vēl divas reizes vairāk tirgus, es pie tās turētos ar visiem zobiem un nagiem. Ražotu iesalu kaut vai vienam alum, bet nepazaudētu līdz šim veiksmīgi uzturēto sakni ar reti pozitīvo pagātni.

Vielu pardomām par šo mani ik pa laikam pieminēto tematu, deva nez kur noskatītas diskusijas par aizvien pieaugošo Eiropas alus darītavu vēlmi definēt “tradicionālu” alu un tam uzlīmēt vienu no trim Eiropas Savienības zīmogiem, kas norāda uz pārtikas produkta unikālo un aizsargāto statusu. Bet rakstot neseno apskatu par portera vēsturi Latvijā, visai daudz sanāca uzdurties dažādām liecībām par tēvzemes alu un tā īpašībām.

No kreisās - aizsargātā ģeogrāfiskā norāde, aizsargātais cilmes nosaukums, garantēta tradicionālā īpatnība (tas ir nevis mans, bet oficiālais tulkojums).)

Latvijas publiskajā telpā līdz šim manītas runas par iespēju zilo ripiņu ar dzelteno maliņu iegūt Allažu ķimelim. Pavisam reāla pieteikuma stadijā ir tikai sklandrauši. Jāpiebilst, ka lietuviešiem šī zīme ir apstiprināta diviem produktiem, pieteikumā stadijā ir vēl četri. Bet Francijā 230 vienībām (saite uz reģistra mājas lapu). Allažu Ķimelim ne stresa, ne steigas nav, jo stiprie spirtotie dzērieni tiek aizsargāti ar papildus regulas EK 110/2008 palīdzību, no Latvijas tur ir arī Latvijas Dzidrais un Rīgas Degvīns.

Tomēr nešaubos, ka diskusijas par alu pienāks. Sarkanā un zilā zīme tika radīta tādēļ, lai aizsargātos no ārzemēs vai kaimiņu reģionos radītiem pakaļdarinājumiem. Latvijas alu pakaļdarināt neviens pagaidām nav mēģinājis, bet gan jau bez šī konteksta tā aldariem var likties kā papildus mārketinga instruments – re, kāds mums labs alus, ka pat bezjūtīgie Eiropas Savienības birokrāti atzīst tā unikalitāti. Situācija uz mata kā ar UNESCO un latvju dainām, kuras iekļāva šīs organizācijas “Pasaules atmiņu” sarakstā. Nevienu pasaulē šis notikums pārāk neinteresēja (vai tad latvieši pievērsa uzmanību Malaizijas Terrenganu akmens vai Beļģijas tipogrāfijas Officina Plantiniana iekļaušanai šajos sarakstos?), bet paši sajutāmies bezgala lepni. Turklāt publiskas pārdomas par to jau bijušas, piemēram, laikrakstam “Diena” pirms diviem gadiem par to prasot Piebalgas alus Uldim Ponem.

Pirmie divi aplīši latviešiem īsti nespīd. Pirmais tādēļ, ka tad viss produkts jāizgatavo vienā reģionā, bet Latvijas alum visas sastāvdaļas, izņemot ūdeni, iegūst ārpus Latvijas. Ja uzbūvēs iesalnīcu un ierīkos apiņu audzētavu, tad varbūt, bet iesalnīcu jau būvē piecpadsmit gadus un par apiņiem, aizaugot Piebalgas eksperimentālajiem apiņu dārziem, jau daudzus gadus nerunā. Otrais aplītis varbūt, bet arī tad vajag traki detalizēti visu pamatot un līdz šim visi vācu un čehu ali, kas šim statusam apstiprināti, uzsver vairāku izejvielu vietējo raksturu. Jau minētais Uldis Pone izteicās, ka vismaz viena sastāvdaļa, ūdens, gan esot vietējā, no Piebalgas. Lietuviešiem vietējo izejvielu problēmu ir mazāk – Lietuvā ir trīs lielas iesalnīcas, bet cītīgs darbs ar apiņiem Kauņas botāniskajā dārzā norit jau kopš, ja nemaldos, trīsdesmitajiem gadiem.

Ir vēl trešā iespēja – Garantēta tradicionāla īpatnība. Te nav ģeogrāfisku ierobežojumu un izejvielas drīkst iepirkt arī no Ārfikas. Vienīgais āķis ir tāds, ka, izpildot visas prasības, produktu pēc tam drīkst ražot jebkurā pasaules reģionā. Bet pats galvenais, nepieciešama ir sīki aprakstīta tradicionālā īpatnība. Protams, tas automātiski izslēdz Užavas alu, jo tradicionālā īpatnība detalizēti jāizklāsta uz papīra un, ja pirms gada slepenā latviešu garšas noslēpuma zādzībā skaļi tika apvainota Valmiermuiža, tad nez vai šī darītava piekristu to publiskot.

Ja nopietni, tad tieši par tradīcijām ir visplašākā viela pārdomām, tādēļ par visu pēc kārtas. Lai nesanāk kā pagājušā gadā, kad izrādījās, ka vidējais Latvijas alus dzērājs nemaz nespēj viennozīmīgi pateikt, kas tad ir latvisks alus. Jāsāk ar definīciju, kuruaizņēmos no būvniecības foruma, tur šo tēmu mocīja citā kontekstā.

Tradicionāls – tāds, kas pamatojas uz tradīcijām; pēc nostāstiem pārņemts, no paaudzes uz paaudzi pārejošs, no seniem laikiem ierasts. Tradīcija – vēsturiski izveidojusies un no agrākām paaudzēm pārņemta paraža. (Svešvārdu vārdnīca, izdevniecība Liesma, Rīga 1978).
Tradicionāls – tāds, kas pamatojas uz tradīciju. Tradīcija – paraža; uzvedības veids, kuru no paaudzes paaudzē nodod socializācijas gaitā. (Svešvārdu vārdnīca, apgāds “Norden”, 1996).

Tātad, jāizpildās vismaz tādam nosacījumam, ka kaut kam jātiek pārņemtam vismaz vairāku paaudžu garumā. Uzreiz jau skaidrs – vairākas paaudzes Latvijā taisa alu, tātad viss Latvijas alus ir tradicionāls. Šis, diemžēl, nepatiks daudziem, jo Latvijā jebkurš alus eksperts zin, ka lielie ražotāji alu brūvē no pulvera un spirta un beigās piemet vēl beigtu kaķi. Lai vēl vairāk ieriebtu. Taču noteikt, ka tikai mazās darītavas piekopj tradīcijas, arī nevar. Tērvete tagad modernizējas, bet pēc pārbūves tās jauda pārsniegšot 5 miljonu litru robežu gadā. Tērvete, līdzīgi Aldarim vai Cēsu alum, var kļūt par lielo ražotāju. Es jau iedomājos izteikumus: “tā jau nav vairs tā Tērvete, kas bija agrāk”.

Var parakāties pagātnē un paskatīties kādas tad ir līdzības mūsdienu latviešu alum ar to, kas tika brūvēts pagātnē. Kādas tradīcijas tad ir nodotas? Diemžēl pavisam skaidrs ir tikai tas, ka Kangars nodeva Lāčplēsi, jo viss pārējais ir labākajā gadījumā apšaubāms. Cara laikā Latvijā bija vairāki simti darītavu, gandrīz visas muižās. Vai skaitās, jo neba jau latvieši tur kādi noteicēji bija? No otras puses, brūvēja alu, kas zemniekiem garšoja un kuru labrāt pirka. Bet nez vai būs labi teikt, ka tradīcijas aizsākās Kalnabērzu muižā 18.gs., laikā, kad zemnieki pildīja alus klaušas, par savu darbu neko nesaņemot, bet barona fon Mantefeļa vagari nekavējās viņiem uzšaut pa kādai rīkstei. Ja laukos nav aršana, tad jāskatās pilsētās. Bet pilsētu brūži lielākoties piederēja vāciešiem un žīdiem. Droši jau vien, ka arī neskaitās. Mazliet patinot filmu uz priekšu, uz Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, nacionālo tradīciju šūpuli, gandrīz visas lielākās darītavas (kas pēc izmēriem gan atbilda mūsdienu mazajām darītavām) piederēja vāciešiem un žīdiem. Bet vienīgā nacionālā alus darītava, kas tapa 1938.gadā, Aldaris, iekārtas iepirka no Vācijas un apgūt alus darīšanu savus speciālistus sūtīja turpat. Ne uz Latvijas laukiem.

Ja šī pagātne atkrīt, varbūt jāpalūkojas nesenākā, padomju laikos. Var pat ignorēt to, ka visu alu ražoja pēc nelatviskiem padomju GOSTiem un tehniskajiem noteikumiem. Rīgas alus jāatmet uzreiz; ja nemaldos, jau iepriekš esmu norādījis, ka tas ir par godu jaunajai padomju republikai 1946. gadā pārsaukts Krievijas (Русское) alus. Bet ir taču labs piemērs, Senču alus, kuru 40.gadu beigās Rīgā izstrādājis viens no slavenākajiem latviešu aldariem Kārlis Zālītis. Te, diemžēl, atkal cits moments. Senču alu neradīja tukšā vietā, bet tam par pamatu ņemts padomju Žiguļu alus. Žiguļu alum drīkstēja pievienot arī lētāko kukurūzas un rīsu “iesalu”, bet Senču alū ir tikai tīrs miežu iesals. Kā 2001. gadā intervijā Lauku Avīzes pielikumam Mājas Viesis komentē pats receptes autors: “Nedaudz izmainot recepti, uztaisījām “Žiguļu” alum garšas ziņā līdzīgo “sencīti”, bet bez neiesala piedevām. Pēc tam arī pārējās mūsu darītavās “žigulīša” vietā sāka ražot “Senču” alu“.”

Pašlaik Tērvetes Senču alus etiķete ir gandrīz identiska šai. Vienīgā starpība - alkohola saturs nu jau ir 4,5%. Attēls no nubo.ru

Un jā, tāds neliels sīkums, ka šim alum pēc LPSR standartiem alkohola saturs gandrīz piecdesmit gadus bija noteikts 3.75% grādi. Bija, bija un izbija, jo tik vāja Senča vairs nav. Droši vien ir vērts iziet cauri visu ražotāju tagadējam Senča piedāvājumam. Pirmais skaitlis ir pašreizējais alkohola sastāvs tilpuma procentos, bet iekavās – alkohola satura pieaugums, salīdzinot ar LPSR normatīvos noteikto, parastajos procentos.

• Bauskas Senču 4,0 (+7%)
• Piebalgas Senču 4,0 (+7%)
• Tērvetes Senču 4,5 (+22%)
• Brālis Senču 4,0 (+7%)
• Līvu Senču 5,2 (+39%) 

Ar Līvu alu gan padarīšana aizdomīga, jo Līvu alus padomju laikā neeksistēja. Kopējā tendence gan skaidra, tā nonākot pie 90.gadu problēmas. Problēmas varbūt nē, bet situācijas, kas ievērojami visu izmainīja. Deviņdesmitajos gados vairs padomju standarti nebija jāievēro. Un kas padomju standartiem bija raksturīgs – zema noraudzēšanas pakāpe un zems alkohola saturs, ali bija pilnīgāki, biezāki. Pēc neatkarības atgūšanas alkohola saturs pieauga visiem aliem. Ne pa mazam bišķītim, bet divdesmit gadu laikā par stabiliem 10-35% vismaz, pie tam, daudziem alus dzērājiem to nemaz nemanot. Laba ilustrācija vērtību maiņai ir leģendārais Piebalgas Sātans, kuru mūsdienās ir tendence raksturot kā ārkārtīgi stipru alu. Sātanam bija briesmīgi 6,3% alkohola, bet runas par pārmērīgo stiprumu var izskaidrot ielūkojoties 4. Saeimas stenogrammās, kur deputāts Guntis Eniņš šo alu no tribīnes stādīja priekšā kā piemēru stipram alus dzērienam, kas tiekot ražots ar spirta piedevām. Pagāja desmit gadi un par Valmiermuižas 6,8% stipralu vai Aldara porteri neviens neko nesaka. Protams, izmaiņas ir normāls process. Pasaulē viss alus mainās un pārveidojas. Tomēr ne vienmēr var ar droši sirdi teikt, ka šīs pārmaiņas nozīmē tradīciju turpinājumu. Piemēram, vēl aizvien mūsdienās tādu labu un viegli dzeramu alu dēvē par bairīti, droši vien četrgrādīgais sencītis būtu labs bairīša paraugs. Bet pirms simt četrdesmit gadiem tam pašam tipiskajam bairītim bija divi līdz divarpus grādi. Vēl 20.gs. laikā tas Latvijā bija ieskaitīts vājalus saimē.

Atsevišķs sarunas temats ir mazās darītavas. Īpaši jau jaunākās, pēdējos divdesmit gados tapušās un to recepšu/tehnoloģiju atbilstība senākām latviešu alus tradīcijām. Neko neizdomāšu, bet izmantošu citātus no preses.

• Užavas alus: “...alu gatavo pēc firmas “John Albrecht” oriģinālas receptes” (LETA, 2001. gads), “Užavas alum nav tiešu priekšteču, tas gatavots pēc īpašas receptes” (U.Pumpura izteikums laikrakstā Dienas Bizness, 1997.gads). “Tā pamatrecepte ņemta no vāciešiem, komplektā ar ražošanas iekārtām, taču šo to uzlabojuši arī vietējie meistari” (Vakara Ziņas, 2000.gads).
• LIDO: “...jāgaida līdz brīdim, kad būsim pārliecināti, ka šo alu [LIDO alu] kvalitātē neatšķirs no Austrijā vai Vācijā līdzīga mēroga brūžos brūvētā. Rietumi ir barometrs.” (G. Ķirsona izteikums žurnālam Alus brālība, 2000). “Ražošanas tehnoloģija un pamatreceptūra, tāpat kā Užavā, arī LIDO ir importēta, tikai šoreiz no Austrijas firmas “SALM”.” (Vakara Ziņas, 2000.gads).
• Brūveris: “Izgatavots pēc tradicionālajām austriešu receptēm, izmantojot Latvijas alus darītāju noslēpumus.” (Brangais alus (9,5%) etiķete).
• Valmiermuižas alus bija jau uzķēris, ko patīk dzirdēt tautai un šie ir divi biežāk minētie apgalvojumi: “Savas receptes izstrāde prasīja 9 mēnešus [...] Izvēlējāmies augtsvērtīgākās izejvielas, noalgojām ļoti pieredzējušu vācu alus meistaru.” (nekrize.lv, 2011.gads) un “Īstā alus “smeķa” atklāšanai tika izmēģinātas un nobaudītas vairāk nekā desmit tradicionālas latviešu alus receptes, līdz tika atrasta pati gardākā.” (Valmiermuižas preses relīze 2009.gadā).

Jāpiebilst, ka tāda atklātība masu medijiem par receptes izcelsmi, kā attiecībā uz Užavas, LIDO un Sandriko (vēlākais Brūveris), vērojama tikai līdz 2000.gada sākumam. Kamēr Rietumu alus vēl bija modē, bet lauku alus, “dzīvā alus” priekšstecis, vairāk uz lēto galu orientēts un ne pārāk kvalitatīvs dzēriens. Vēlāk situācija strauji mainās un vietējās darītavas izvairās no saistības ar ārpus Latvijas tapušām receptēm. Viss pēkšņi, kā uz burvju mājienu, izrādās nacionāls. Un, protams, dzīvs.

Vēl jau paliek saldais mājas miestiņš. It kā tradicionāls, bet ir lielas neatbilstības attiecībā uz izejvielām. Daudzi mājas alus darītāji gan pilsētās, gan laukos, iesalu pērk no Lietuvas, apiņus no Čehijas, bet aizvien mazāk cilvēku taisa iesalu paši un apiņus plūc mežmalā. Tiem, kas saka, ka tikai pēdējie var būt tradicionāla Latvijas alus vārda nesēji, derētu paskatīties pārskatus un ziņojumus no 20. gs. divdesmitajiem gadiem, kuros norādīts, ka Latvijas mājas alus brūvētāji iepērk lielu daudzumu importēto apiņu, turklāt labprāt iegādājas arī ievesto iesalu. Mūsdienās nez vai attiecīgie mājas ražotāji vispār fiziski spētu gadā saražot pat tik daudz alus, lai katram Latvijas iedzīvotājam sanāktu pa puslitram reizi piecos vai desmit gados. Nerunājot par dažādajiem brūvēšanas aspektiem par kuriem būtu jāatrod kāds kopsaucējs. Tur vien varētu divdesmit gadus strīdēties un tad sākt strīdus no jauna. Droši vien vietā būtu analoģija ar daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju kopsapulci, kurā nekad nekas netiek nolemts.

Ir arī mazo brūžu lauku alus. Lauku dzēriens, kā to mīļi dēvēja padomju laikā. Bet atkal, ne viss ir kārtībā. Kolhozu darītavas ir dibinātas salīdzinoši nesen, padomju laikā, bez dokumentētām saistībām ar agrāku periodu. Iespējams, tās varētu piemeklēt, bet aktuāls arī ir cits aspekts – lauku dzēriens padomju laikā bija savādāks. Tumšais alus ar augstu sākotnējā ekstrakta saturu (ap 15-18 Plato grādi) un pietiekoši zemu alkohola saturu. Pat Brenguļos 90. gadu sākumā mainīja receptes. Krāslavas Tumšais ir, iespējams, vislabāk saglabājis savu raksturu, bet visas tā tradīcijas sākas nevis vecvectēvu laikos, bet nesenajā 1988. gadā. Madonas alum 2008. gadā. Turklāt visiem ir viena un tā pati vaina – agrākiem laikiem neraksturīgi augsts alkohola saturs, kas alu padara ne tikai reibinošāku, bet arī plānāku.

No tā visa ver secināt tikai vienu – Latvijas alus nekad nav bijis nemainīgs. Un ir grūti tam jebkādā veidā piedēvēt noteiktu vērtību kopu, kas veidotu tā tradicionālo raksturu. Tā tas ir ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – The Wall Street Journal pirms pāris gadiem aprakstīja gadījumu, kad ASV giganta Budweiser vadība, atkausējot uz 20 gadiem iesaldētas alus bundžas, atskārta, cik ļoti viņu alus šajā laikā ir mainījies, par spīti nepārtrauktiem centieniem nodrošināt nemainīgu garšu, kas izmaksā daudzus miljonus gadā. Protams, arī Latvijas darītavas pļāpā, kā mainoties grādiem un izejvielām, to alus garša gadu gaitā paliek nemainīga, tomēr tas pļāpu līmenī arī paliek.

Tradicionāls, netradicionāls paaudžu paaudzēs, dzīvs, nedzīvs. Šos mārketinga departamentu izplatītos bezjēdzīgos un nesaturīgos saukļus nekad nevajadzētu ņemt vērā. Jo tie neraksturo alu, bet gan aizpilda informatīvo telpu ar bezsaturīgu vēstījumu. Tas apmulsina un pircējs nesāk uzdot daudz svarīgākus jautājums – nevis par alus darītavas īpašnieku izcelsmi, bet gan alus izejvielām vai noguldīšanas ilgumu, kas ievērojami ietekmē garšu. Pavisam trāpīgi nesen izteicās Makss Bānsons, čehu alus blogeris:

Man pie d%$@£ ir tas, kas kalpoja par iedvesmu receptei vai nosaukumam, es gribu zināt, kādas izejvielas tika izmantotas un no kurienes tās ir nākušas. Es jau n-to reizi negribu lasīt no Vikipēdijas izkopētu rakstu par alus veida vēsturi, es gribu zināt kā tas tika pagatavots, cik ilgā laikā tas notika un kādai kvalitātes kontrolei šis alus tika pakļauts. Es gribu zināt, kādēļ šis alus sanāca tik labs.

Mums līdz Čehijas līmenim tālu, un, droši vien, par izmantotajām izejvielām un to izcelsmi no daudzām Latvijas darītavām uzzināsim tikai tad, kad pūcei aste ziedēs sidrabiņa ziediņiem. Pagaidām daudz svarīgāk ir vietā un nevietā minēt dabiski-klasiski-tradicionālās tehnoloģijas. Tādēļ mani priecē, ka šogad beigās un nākamgad Latvijā parādīsies vairākas jaunas darītavas, kas darīs alus galvenokārt ar eilu raugiem*, nozarē ienesot svaigas vēsmas un pievienojot savu artavu Latvijā sastopamās garšas daudzveidībai un ieviešot jaunas tradīcijas.

Man pārmaiņas alus jomā patīk. Man patīk kā alus nepārtraukti pārveidojas, izdabājot to dzērāju garšai, modei vai tā brīža politiskajai situācijai. Tikai tādēļ tas vienmēr ir garšīgs (jo negaršīgu neviens nedzers) un garša ir tas, kam ir vislielākā nozīme. Ne izdomātām tradīcijām vai nacionālpatriotiskam reklāmas sauklim. Tādēļ es dzeru garšīgo Užavas tumšo alu, kaut arī atsevišķi darītavas īpašnieka izteikumi liek šaubīties par viņa kompetenci alus jomā (labi, ka viņu nelaiž klāt darīšanai), nedzeru Madonas un Brenguļu alu, nesmādēju labus ārzemju alus un atsevišķus ļauno lielražotāju brūvējumus.

 —

* Latvijā alu ar augšējiem raugiem brūvēja vēl 20.gs. 30.gados, protams, arī agrāk. Šī būs tradīciju atjaunošana.

Pirms vairāk nekā simts gadiem, ierindas fabrikas strādnieks par savu mēneša algu, aptuveni 30 rubļiem, varēja iegādāties aptuveni tikpat vai nedaudz vairāk pārtikas produktu nekā strādnieks mūsdienās. Piemēram, pusotru tonnu kartupeļu vai vairākus simtus litru alus. Starp daudzajām alus šķirnēm, kuru daudzveidība tolaik Latvijā, salīdzinot ar mūsdienām, bija pat lielāka, bija alus kuru bieži dzert atļauties nevarēja. Piemēram, lai Sankt-Pēterburgas strādnieks 1891. gadā nopirktu vienu trešadaļlitra pudelīti šī Rīgā brūvētā dzēriena, viņam būtu jāšķiras no 36 kapeikām. Tikpat liela bija arī samaksa par aptuveni četru stundu darbu, mūsdienu naudā tas varētu būt no 8 līdz 10 latiem. Protams, šis dārgais alus bija porteris. Melnais dzēriens, kas pirms nieka simts gadiem Krievijas Impērijā bieži tika uzskatīts par labāko un izsmalcināto no aliem un tā vieta uz galda bija blakus dārgiem vīniem. Šis alus kopš tā dzimšanas 18.gadsimtā piedzīvoja ļoti daudz pārmaiņu, taču tā liktenis Rietumeiropā un Austrumeiropā bija pietiekoši atšķirīgs. Pavisam ironiskā kārtā šis dzēriens, kurš savu nosaukumu Anglijā ieguva no strādnieku šķiras, Krievijā bija tikai augstākajai sabiedrībai pieejams.

Arī mūsdienās nevar noliegt, ka vienīgais Latvijā regulāri ražotais porteris, precīzāk, Aldara Porteris ir ārpus Latvijas visaugstāk novērtētais Latvijas alus. Nav jau tā, ka citus neeksporētu, tomēr lielākā daļa ar Latvijas zīmolu ražotie gaišie brūvējumi ārzemju alus mīļotāju acīs ir ne pārāk oriģināli un izteiksmīgi produkti.

Kādu dienu šogad pavasarī, dzerot patīkamu porteri, sāku meklēt informāciju par tā vēsturi tepat Latvijā. Izrādījās ka tā ir pagalam skopa. Tādēļ nolēmu to apkopot pats un zemāk ir redzams rezultāts. Centos auzās neiebraukt ar visiem četriem riteņiem, tādēļ pēc iespējas atmetu tos “faktus”, kurus nevarēju pārbaudīt, izlasīju vismaz dažus desmitus grāmatu un centos piekļūt pirmavotiem, nevis to pārstāstījumiem. Nevaru teikt, ka tas izdevās, jo palika pietiekoši daudz manu personīgo pieņēmumu un interpretāciju. Gan tāpēc, ka, lai visu pārbaudītu kā nākas, man bibliotēkās un arhīvos būtu jāpavada vairāki mēneši, bet lielā mērā arī tādēļ, ka Baltijas reģionā gandrīz visu alus brūvētavu dokumenti ir sadeguši abu pasaules karu laikā vai arī nesenās atmodas laikā izlidināti miskastē.

Nākotnē plānoju visu papildināt, jo tēma ir pārāk interesanta, lai to atstātu bez ievērības. Priecāšos par saturīgu kritiku, tomēr nevajadzētu šo uztvert kā akadēmisku sacerējumu, tas tā nav iecerēts. Kļūdas un neprecizitātes noteikti ir. Un jā, uzreiz brīdinu, ka šis ir mans līdz šim garākais ieraksts – gandrīz 90 000 zīmes jeb mazliet virs 20 A4 lapām.

———————————————————

Portera sākums

Portera pirmssākumi ir dziļā mīglā tīti. Vienīgais, ko var apgalvot puslīdz droši, ir tas, ka šis dzēriens radās Londonā. Kaut kad 18.gs. pašā sākumā Londonā, tāpat kā citur Anglijā, krodzinieki no alus darītavām iepirka tikai svaigu, nesen izbrūvētu alu, un paši to kroga telpās nogatavināja (vienkārši kādā telpā vairākas nedēļas turēja mucas). Bija piekritēji arī svaigam alum, taču daudz iecienītāks bija kādu laiku nogatavināts alus – vai nu tīrā veidā vai maisījumā ar svaigu alu. Nogatavināts alus bija dārgāks, jo mucas, stāvot vairākas nedēļas vai mēnešus, lieki aizņēma vietu, tādēļ uzņēmīgi ļaudis uzsāka jaunu biznesu – no darītavām vairumā iepirka svaigu alu, to nogatavināja un pārdeva krodziniekiem ar uzcenojumu. Arī krodziniekiem nebija iebildumu, jo vieglāk bija nopirkt jau nogatavinātu alu, nevis pašam veikt šo procesu. Alus darītavas ne visai mīlēja to, ka starpnieki iedzīvojas uz viņu rēķina un tika domāts kā lietas varētu uzlabot. Mainot ražošanas apstākļus un receptes, vairākas Londonas darītavas uzsāka brūnā eila ražošanas procesa uzlabošanu. Pēc pāris gadu pūlēm tas jau bojājās daudz mazāk un darītavas šo alu pašas nogatavināja un pārdeva krogiem lētāk nekā jau minētie starpnieki. Uzlabotais dzēriens ieviesās lēni, taču pārliecinoši. Garšīgs un lētāks alus patika strādniekiem un īpaši lielu popularitāti tas piedzīvoja nesēju (angliski – porter) vidū. No tā arī cēlies alus nosaukums.

Šādu informāciju par portera sākumiem var iegūt anonīma angļu aldara vēstulē laikrakstam London Chronicle, kas publicēta 1760.gada 4. novembrī. Vēstule parakstīta ar pseidonīmu Obadija Poundidžs (Obadiah Poundage). Tas galvenā tēma ir nevis porteris, bet dažādi šai laikā aktuāli alus cenas celšanas aspekti, porteris pieminēts tikai starp citu. No šīs vēstules vēl var noprast, ka porteris ir tas pats, kas brūnais eils, turklāt šis alus ir dzidrs. Porteris ir ticis pieminēts arī citos, senākos rakstu avotos, agrākais 1721.gadā, taču tikai  minētā vēstule sīkāk izskaidro, kas tad īsti ir šis alus. Interesanti, ka šo pašu O. Paundidža vēstuli gandrīz pusgadsimtu vēlāk izmantoja kāds Džons Felthams (John Feltham), kurš no tās izlobīja pavisam citu jēgu, nesaprotamā kārtā konstatējot, ka 1730.gadā aldaris Hārvuds (Harwood) radīja jaunu alu, kas aizvietotu šai laikā populāro “three threads” alu – eila, alus un stiprā alus sajaukumu un šis alus tad arī ir porteris. Paradoksāli, ka tieši šī uz fantāziju balstīta interpretācija, jo nepatiesi ir gan apgalvojumi par “three threads” alu, gan viss pārējais, ieguva plašu popularitāti. To preses relīzēs ir pārstāstījušas arī Latvijas alus darītavas un attiecīgi publicējuši cienījami Latvijas preses izdevumi.

Cits aspekts ir portera saistība ar brūno eilu. Dž. Felthama un vairāku pagājušā gadsimtu autoru rakstījumu iedvesmā, nereti ir ticis uzskatīts, ka porteris bija jauns un agrāk neredzēts alus veids. Tomēr pēdējo gadu laikā pietiekoši labi ir noskaidrojusies vairākus desmitus gadus “aizmirstā” patiesība par to, ka jaunais porteris bija nedaudz modificēts jau iepriekš zināmais brūnais eils. Jāpiebilst, ka alus, kuru mūsdienās sauc par brūno eilu, radies tikai divdesmitā gadsimta sākumā un tam nav nekāda cita saistība ar portera priekšteci, kā vien kopīgais nosaukums.

Kā tumšais un stiprais alus nonāca Baltijā

Astoņpadsmitā gadsimta laikā, vispirms Vidzeme, bet gadsimta beigās arī Latgale un Kurzeme kļuva par augošās Krievijas Impērijas sastāvdaļām. Šajā lielvalstī pirms divsimt gadiem ietilpa ne tikai mūsdienu Krievijas, bet arī Baltijas valstu teritorija, Ukraina, Baltkrievija, Somija un daļa Polijas. 1700ajos gados, kad portera stāsts Anglijā tikai sākas, pie varas Krievijā jau simts gadus bija Romanovu dinastija un cara tornī atradās cars Pēteris I Lielais. Vai Imperators Pēteris I. Tieši viņš bija arī atbildīgs par imperatora titulu ieviešanu, acīmredzot, labi skanēja. Par portera un pirmā imperatora saiknēm klīst stāsti, ka Pēteris Lielais bija liels ceļotājs un 17.gs. beigās, viesojoties Anglijā, viņam porteris iepatikās tik ļoti, ka tik uzsākts tā eksports uz Krieviju, bet imperatorei Katrīnai II (Lielajai) tas patika vēl vairāk, tādēļ porteris Krievzemē ieviesās uz palikšanu. Tas nekas, ka, atbilstoši šai leģendai, Pēteris I dzēra porteri aptuveni trīsdesmit gadus pirms tas vispār minēts jebkādos rakstu avotos un, ka starp Pēteri Lielo un Katrīnu Lielo valdīja vēl seši citi cari.

Ja pieturas tikai pie dokumentāli pierādāmām ziņām, tad nav zināms, ko īsti Pēteris Lielais dzēra Anglijā. Ir skaidrs, ka dzēra viņš daudz un pamatīgi un ļoti ticams, ka viņa patērēto dzērienu klāstā bija alus. Vēsture ir saglabājusi liecības par lielā cara uzturēšanos Londonā, laikā, kad tika apgūta angļu kuģu būvniecības pieredze. Nelielu ieskatu svinīgajos pasākumos sniedz Stīvens Greiems savā monogrāfijā par Pētera I dzīvi, aprakstot viņa un svītas no lorda Džona Evelīna (John Evelyn) īrētās mājas stāvokli pēc tam, kad augstdzimušie īrnieki to bija atstājuši: “Nojausmu par trako un augsto uzdzīvi, kas notika, var iegūt, aplēšot radušos bojājumus. Viņi izsita trīssimt logu rūtis. Viņi bija izsituši vai atlauzuši divpadsmit durvju vara atslēgas. Viņi bija izsituši virtuves grīdu…viņi saskaldīja skapjus un vairākas durvis. Viņi viesistabas grīdu noklāja ar taukiem un tinti; salauza riekstkoka galdus un plauktus. Liekas, ka gultās viņi spēlēja mežonīgas spēles, uzšķēržot spalvu matračus, plēšot palagus, baldahīnus saplēšot gabalos un iznīcinot dārgos zīda gultu pārklājus.“ Arī pašu mājās alkohols bija iecienīts, turklāt jau parādās atsauces uz angļu alus lietošanu. Anekdotisks un bieži piesaukts atstāsts par banketu Pētera Lielā galmā vēsta: “Tiklīdz kā apsēdies, tiek sagaidīts, ka izdzersi kausu brendija, pēc kā viņi tevi cienā ar milzīgām glāzēm  bojāta tokajieša un citiem sliktas kvalitātes vīniem un starp tiem ar milzīgu glāzi stiprākā angļu alus.” Bet 1713. vai 1714. gadā kādā Viņas Labdzimtības Jekaterinas Aļeksejevnas rakstītā vēstulē savam vīram Pēterim I teikts: “Nosūtu [...] dažus dučus pusalus un eilbīra, kā arī svaigi sālītus gurķīšus. Dod Dievs! Jums, kungs mans, ēst uz veselībām, ko no sirds novēlu. Pie kam mūsu bērniņi Annuška un Līziņa un Nataļjuška lūdz Jūsu svētību un paklanās.“

Turpināt lasīt →

Pirms pusgada bija pirmais raunds, tagad klāt otrais. Vienpadsmit jautājumi par dažādām tēmām, kas saistītas ar alu. Vispirms jāklikšķina uz START, tad jāaizpilda un ar GET RESULTS parādās pareizās atbildes, bet augšā būs redzams rezultāts procentos.

Testu var redzēt korekti tikai, ja ieslēgts Javascript, ar atsevišķiem RSS lasītājiem var būt problēmas. Tādā gadījumā būtu vērts aiziet uz labsalus.lv.

Plus 10 grādi un laukā zaļa zālīte. Tās nav aprīļa beigas, bet gan nežēlīga janvāra realitāte, kura itin kā ņirgājas par Ojāra Vācieša nemirstīgajām rindām par gadu, kurš ir balts no abiem galiem. Šādi laika apstākļi atsauc atmiņā tipisku Īrijas ziemu (arī pavasari, vasaru vai rudeni), vien pietrūkst brāzmains vējš, kuru pavadītu auksts lietus. Pietika gan šo nodomāt, kad Ziemassvētku rūķis arī pēdējo vēlēšanu jau bija izpildījis.

Ja ziema nav laukā, tad nākas to meklēt alus glāzē. Kaut arī ziemas alus tradīcijas Latvijā nav bijušas pārāk plaši izplatītas, tās nav arī gluži tikai pēdējo pāris gadu tendence – ziemas ali Latvijā ir tikuši brūvēti jau sākot no deviņdesmito gadu vidus. Šogad par ziemas alu parūpējušās četras darītavas. Citi piepūlās vairāk, katru gadu ieviešot sava veida alu, citi – mazāk. Tā nu laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu izmēģināju visu, kas šogad bija pieejams. Visus alus dzēru nevis aukstus, bet istabas temperatūrā.

Sāku ar Aldara Ziemas Tumšo. No preses relīzes var uzzināt cik daudz naudas ieguldīts jaunajā alū. Šoreiz 30 tūkstoši eiro jeb 21 tūkstotis latu. Jāatgādina, ka 2010. gada Ziemas alus izveidē tika ieguldīti 40 tūkstoši latu, Dūmaku un Senais izmaksāja 100 tūkstošus jeb 50 tūkstošu alus katrs, bet Zelta Ruby 70 tūkstošus eiro (49 tūkstoši latu). Secinājumi – šogad izbraukts cauri lētāk. Bez taupības pasākumiem ir arī cita veida jaunumi – Ziemas Tumšais no šī gada ir “Tradicionālās Kolekcijas” sastāvdaļa. Šis pasākums gan liekas mazliet apšaubāms, jo, manuprāt, vienīgie, kam būtu tiesības šajā “kolekcijā” atrasties, ir Apinītis un Porteris, kuriem saknes meklējamas jau attiecīgi 60. un 40. gados.

Bet nu par pašu alu. Izskats ir briesmīgi labs, smarža ir lieliska, kurā smuks ingvers. Man jau patīk. Garšā gan kaut kas salaists ir grīstē. Liekas, ka Ziemas Tumšais varētu būt variācija par Portera misu, bet ar garšvielām. Tāds nepatīkams rūgtums un nevar saprast vai pie vainas ir labi smaržojošās garšvielas vai apiņi. Nez vai pietiek, ka alum vienkārši piegāž garšvielas, tas jādara ar apdomu.

Ar Brāļa Ziemassvētku alu, ir pavisam skaidrs, ka Ziemassvētki ir sabraukuši. Vismaz reizes sešas, katru reizi alum pieberot riekšavu garšvielu, kas bija tieši viena riekšava vairāk nekā vajadzētu. Pirms gada Brālis piedzina savu tumšo alu ar garšvielām līdz maksimālajam slieksnim, radīdams piparkūku mīklas dubultnieku alus pudelē, taču šīgada brūvējums ir to pārspējis. Vairāk par dažiem malkiem ir grūti iedzert, tajā ir par daudz ingvera un par daudz visa pārējā.

No Valmiermuižas šogad trīs gabali, no kuriem var izvēlēties vienu, kas tikšot brūvēts nākamgad. Man izvēles aspekts liekas interesants, taču ar to var mazliet iegrābties brīdī, kad tie, kas balsoja par alu, kas neuzvarēja, uzzina rezultātus. Un stratēģija – visi ali saņēma vienādu balsu skaitu, tādēļ paņemsim labāko no visiem, pēc otrās reizes jau sāk likties aizdomīga. Tad jau bez balsošanas varēja paņemt labāko.

Attiecībā uz Valmiermuižas stiprajiem aliem kā pozitīvs aspekts atzīmējams tas, ka šie ziemas ali nav tumšie, nu gluži kā daži angļu ziemas eili. Nr. 1 stipri atgādina parasto gaišo, kurā ir vairāk salda iesala un mazliet vairāk viegli riebīga alkohola. Nr. 2 ir jau labāks. Tāda sajūta, ka dziļāk norūdzis un tas laikam vienīgais pluss. Vispār šķiet, ka numuri salikti pēc alus labums, jo Nr. 3 jau ir dzerams. Smarža maiga un jauka, garša ir samērā sabalansēta, mazliet jūtams karameļiesals. Diemžēl attiecībā uz visiem šiem aliem liekas, ka tos nogatavināt vajadzētu vismaz dažas nedēļas, ja ne mēnešus, ilgāk un tikai tad vērtēt.

Beigās Cēsu Ziemas Porteris, vienīgais arī bundžās. Nujā, tie, kam vienīgajam ir sava bundžu līnija, var zīmēties. Izskats jau šim lielisks, gan noformējumam, gan alum glāzē. Tomēr garšas frontē līdz ideālam vēl pietrūkst. Pabiezs, viegli saldens, taču turpat sajūtams arī salkans rūgtums, iespējams nogājis kas greizi apiņu frontē. It kā dzerams, bet īpaši daudz negribas.

Kopumā nav nemaz tik slikti, bet nav arī tā, ka kaut kas tik labs, ka gribētos vēl. Diemžēl neviens no šiem aliem neiztur pēdējo testu, kad koridora drēbju skapja dziļumā nejauši atrodu pirms diviem gadiem tur nobāzto mājas alus kasti, kas tur tika nolikta nogatavināšanai. Tajā ir mazliet ieskābis gaišais alus, taču arī paslēpies viens 2010.gada 10. oktobrī pudeļotais porteris, kas visu šo ziemas parādi saliek vienos vārtos. Samtaini maigs un brīnišķīgs ziemas dzēriens. Žēl tikai, ka pēdējā pudele. Tā nu atliek vien gaidīt, kādus labumus nesīs nākamais gads.