Neesmu īsti spējis saprast kā pareizi latviski teikt Ale. Esmu redzējis gan variantu ar eilu, gan elu. Abi man likās pieņemami. Bet tad, ja visam piejauc klāt lāgeri un alu, tad pasākums paliek murgains. Kā jau visi ir pamanījuši, esmu bagātīgi lietojis no visiem terminiem pa druskai, bet tagad esmu nolēmis tam pielikt punktu.
Pirms neilga laika Maikla Džeksona grāmatā “Michael Jackson’s Great Beers of Belgium” (kuru noteikti iesaku visiem, jaunais izdevums ir vienkārši burvīgs) ir nedaudz pieminēta vārda alus izcelšanās. Par grāmatā izteiktajām domām nedaudz parakājos internetā un noskaidroju samērā interesantas lietas. Droši vien latviešu folkloras pētnieki to jau ir aprakstījuši, bet viņu sacerējumi parasti ir traki grūti pieejami.
Vārds “alu” ir samērā vecs un nācis no Skandināvijas un Baltijas, interesanti, ka praktiski visur tiek pieminētas šī vārda formas latviešu un lietuviešu valodā. Tomēr pirms divtūkstoš gadiem šis vārds apzīmēja arī “apburts”, “pakļauts burvestībām”. Tas tāpēc, ka vēl pat nesenā pagātnē alum apiņus neizmantoja (stabila tendence parādās tikai 14. gs.), bet gan klāt bēra purva mirti, viršus, rozmarīnu, vērmeles vai pelašķus. Šāda dzira radīja daudz interesantāku efektu kopu nekā vienkārša piedzeršanās, tādēļ ķeltu un ģermāņu un citas tautas alu izmantoja ekstāzes radīšanai reliģisku ceremoniju laikā.
Protams, tik ievērojams vārds nevarēja palikt lietošanā tikai ierobežotā apgabalā, tādēļ vikingu laikā tas tika eksportēts un ale formā ieviesās angļu apdzīvotajos rajonos. Sākumā ar ale strikti apzīmēja tikai alu bez apiņiem, bet vēlāk, kad apiņu izmantošana kļuva pārāk plaša, tā tika attiecināta uz visa veida alu. Protams, jāatzīmē arī tas, ka uz angļu salām nebrūvēja alu, izmantojot lager tipa raugus, tādēļ 19. un 20. gs. ar ale sāka apzīmēt alu ar augšējās fermentācijas raugiem.
Interesanti, ka alus vārda popularizēšanai liela loma ir arī baznīckungiem, īpaši svētajam Vāstam jeb Vedastam – Francijas lauku priesterim, vēlāk svētajam (viņš ir bērnu, kuriem grūtības ar staigāšanu un acu slimību aizgādnis), kurš dzīvoja 6. gs. sākumā.
Sv. Vedasta ordinācija. Alus nekur nav redzams, laikam to pēc oficiālās daļas.
Sv. Vedasts aktīvi iesaistījās pagānisma rituālu izskaušanā ar praktiskiem un uzskatāmiem līdzekļiem, piemēram, rīkojot savdabīgas sacensības, kuru laikā pierādīja Jēzu pārākumu pār Ūsiņu, izmantojot šī laika raksturīgākās problēmas – teiksim, alus sabojāšanos, jo raugus tajā laikā kontrolēt nemācēja. Ņem divus traukus ar rūgstošu alu, vienu apstrādā ar svētajiem vārdiem, otru ar pagānu rituāliem. Leģendas stāsta, ka dēmoni neieviesās un alus nesaskāba tajā traukā, kurš redzēja krustu un dzirdēja stāstus par Jēzu. Lai arī ticamības moments šim pasākumam ir visai mazs, tas tikai veicināja daudz plašāku termina “alu” popularizēšanu, kuru skandēja sacensību pagāniskās daļas laikā. Tā ir, pusstundu var stāstīt par vērtīgām lietām, bet līdzko piemin nelabo, tā visi saspicē ausis.
Vienīgi vēl jāpiebilst, ka vārdu beer angļi ieviesa tikai vēlāk, aizņemoties to no beļģiem.
Pēc tam, kad izlasīju par tik ievērojamu vēsturi, iegrimu pārdomās par to kādēļ els/eils un lāgeris vispār kādam ir vajadzīgs. Pēc garšas ne vienmēr var izšķirt, turklāt ne jau vienmēr svarīgs ir pagatavošanas procesa īpatnības, daudz svarīgāka ir garša. Arī lāgeris nav tik viennozīmīgs termins – kaut arī tas nācis no vācu lagern, paši vācieši to praktiski nepazīst un lager apzīmējums parādās pārsvarā tikai uz eksportam paredzētajiem aliem.
Un vispār, vai ir vajadzība izdabāt kaut kādiem bezjēdzīgiem aizņēmumiem un piesārņot latviešu valodu, ja alus ir tik brīnišķīgi vecs un visu izsakošs vārds? Lāgeri un elu/eilu var atstāt gadījumiem, kad ļoti detalizēti jānosaka alus rauga veids. Tā arī laikam turpmāk darīšu.