Pirms dažām dienām Aizputē noslēdzās divarpus dienas ilgs mājas alus darīšanas un garšošanas pasākums. Ideja par visu šo klīda jau labi sen, bet viss sāka materializēties tikai gada sākumā, kad kopā ar Serdi un Tikrasalu nolēmām, ka pasākumam jānotiek maija svētkos, divarpus dienu garumā.
Ideja bija vienkārša – mājas alus darītāju no visas Baltijas reģiona tikšanās. Baltijas reģions šoreiz dažādu iemeslu dēļ izpalika, bet lietuvieši un latvieši bija pārstāvēti visai kuplā skaitā un ar to pietika.
Aizpute tika izvēlēta tādēļ, ka tur ir vienkārši lieliskas telpas un pats, pats galvenais – tur ir vispiemērotākie saimnieki tieši šāda veida pasākumam, jo Signe un Uģis jau labi laiku nodarbojas ar kultūras pētījumiem un tajos alum un kandžai ir atvēlēta pietiekoši cienījama vieta.
Liela daļa pasākuma dalībnieku ieradās jau piektdien vakarā un naktī. Kopumā to uz vairākām dienām apmeklēja aptuveni 30 cilvēki, puse no tiem latvieši, puse – lietuvieši. Visi lielākoties bija mājas alus darītāji ar lielāku vai mazāku pieredzi. Šoreiz gan ne pieredze bija galvenais, bet gan mīlestība pret alu. Turklāt dalību ņēma ne tikai amatieri, bet arī profesionāļi no Valmiermuižas darītavas, aldari un viņa palīgu ieskaitot.
Sākām no rīta un iepazīšanās sarunām sekoja pietiekoši interesantā Kęstuta lekcija par apiņu audzēšanu Kauņas botāniskajā dārzā. Pavisam īsti pārstāstot Kęstuta stāstīto – tas ir iespējams, ir selekcionētas tieši šim reģionam piemērotas apiņu šķirnes, tās aug un dod ražu (līdz 1kg apiņu uz vienu stādu) un stādus par samērā labām cenām var nopirkt. Šopavasar stādīt jau par vēlu, bet rudenī viss būs dabonams lielā skaitā, iespējams, ka rudenī veiksim kādu organizētu izbraukumu šajā virzienā.
Pusdienlaikā sākām vārīšanu. Balstoties uz pieejamām izejvielām, tika uzkonstruēta recepte Dunkelweiss un Weizenbock hibrīdam (tumšais kviešu alus – recepte PDF ir šeit, 40KB). Brūvēšana, pateicoties samērā labajam laikam, notika gan ārā, gan iekšā un pret vakaru nerūsējošā tērauda traukā ar burbuļatoru uz dažām dienām tika guldīts šķidrums uz kuru tiek liktas dižas cerības.
Pa to starpu Vykis ar kolēģiem gan uzdziedāja senās lietuviešu brūvēšanas un alus dziesmas, gan pastāstīja par medalus tradīcijām Lietuvā. Man iepriekš īsti nebija ne jausmas par medalus tradīciju pamatīgo vēsturi un, piemēram, par milzīgajiem izturēšanas laikiem atsevišķiem dzērieniem – 25 vai 50 gadi tomēr ir iespaidīgi. Turklāt medalu brūvē ne tikai Vykis, bet arī Uģis, abiem bija daudz paraugu nogaršošanai un visi šie medali bija trakoti garšīgi. Pat pārāk labi, jo dzēriena nodevīgie 12-14 grādi lika mazliet par sevi manīt.
Pēcpusdienā Signes vadībā tika pielaists uguns ļergas aparātam, lai praktiski uzzinātu kādas garšas virsotnes ir spējīgs sasniegt skābs un visādi citādi pretīgs alus. Ar atsevišķiem protestiem no dalībnieku puses gan tika uzņemta Valmiermuižas alus pārstrāde, jo kaut arī šis alus neatbilda viņu augstajām kvalitātes normām, visai daudz bija tādu, kuri uzskatīja par alu pietiekoši labu dzeršanai un dažas pudeles rekvizēja savām vajadzībām. Tomēr citi kannā ielietie ievietotie ali gan bija skābi un pretīgi.
Protams, visas dienas garumā notika mājas alu degustācijas. Jāsaka, ka biju stipri pārsteigts par šo alu labo garšu, bija gan porteris, gan stouts, gan labi gaišie eili. Alus garšoja visiem un līdz vakaram jau bija patērēti trīs kegi, kā arī milzums daudzums pudeļu, tādēļ nācās pat izšķirties par iešanu uz veikalu.
Vakarā, medalus pavadībā, līdz pat vēlai naktij, norisinājās dziesmu kari, kuros Lietuvas puse demonstrēja lielāku profesionālismu, bet Latvijas – neatlaidību, tādēļ uzvarētājs tā īsti netika noskaidrots.
Nākamajā dienā brūvēšana notika nedaudz tradicionālākā veidā – koka baļļās un šoreiz tika brūvēts nedaudz lielāks daudzums – aptuveni simts litri. Receptes radīšanas process bija samērā improvizēts, pārsvarā alum tika pievienoti dažādas iesala paliekas (miežu un kviešu), tas pats attiecībā uz apiņiem (Aizputes mežonīgie, Lietuvas pašaudzētie un dižciltīgie Hallertauer Mittelfrüh), protams, cenšoties ievērot kaut kādas proporcijas.
Vārīšana gan notika ne visai autentiskā veidā – katlā uz gāzes degļa un arī atdzesēšanu nodrošināja visai moderns misas dzesētājs. Pat maizes rauga vietā tomēr tika pielikts augšējais alus raugs.
Pasākumam beidzoties un saņemot piemiņas medaļas no Māra, tika dzirdēta apņēmība ko līdzīgu vēl šovasar organizēt gan Lietuvā, gan Latvijā. Jācer, ka tas piepildīsies un aizvien vairāk cilvēku sapratīs cik daudzveidīgus, garšīgus un lētus dzērienus ir iespējams pagatavot pašu spēkiem.
Nobeigumā gribu pateikt milzīgu paldies visiem dalībniekiem. Par sabrūvētā alus likteni un, pats galvenais, tā garšu būs zināms aptuveni pēc kādām nedēļām, tad arī ceru, ka būs iespējas visiem Lietuvas un Latvijas dalībniekiem nogādāt pa kādai pudelei (lūdzu gan par šo atgādināt maija beigās). Bet ir skaidrs, ka vajag vēl, jo kopā brūvēt vienmēr jautrāk un noderīgāk.




















Pingback: 2010-ieji – džiaugsmų daugiau nei nusivylimų « Tikras Alus