Palēnām visa pilsēta pārklājas ar alus dueļa reklāmām, kuras, kā liekas, malā nobīda Lāčplēša sacensību dalībniekus. Abus dueļa dalībniekus nopirku arī es, jāsaka, ka man būtu patikusi patīkamāka cena.
Kā liekas, tad Aldaris atkal mēģinājis atgriezties uz pseidovēstures takas, šoreiz, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, visi “leģendu” teksti gan ir reti nebaudāmi, interesanti uzzināt gan par dzērienu, kuru mūsu senči “dzēra pirms simtiem gadu”, bet, manuprāt, absolūts sviests ir sadzīts attiecībā uz Seno, kura “recepte nāk no 19.gs. vidus”. Mani daudz vairāk būtu interesējušas alus sastāvdaļas, kuras nez kāpēc Aldaris vienmēr izvairās pieminēt, laikam arī tagad iekšā ir trāpījušās kādas 19.gs vai senatnei nepiedienīgas vielas.
Nav jau tā, ka es Aldari uzskatītu par ļauno, jo zinu, ka jebkura lielā darītava spēj izbrūvēt lielisku alu, ja grib, uzskatāms piemērs tam ir Porteris, bet diemžēl daudz izdevīgāk ir vairumā ražot ūdeņainas dziras, nevis kvalitatīvu alu. Žēl, protams, bet bez tā neiztikt.
Vispirms ķēros klāt Dūmaku (5,0%). Duļkaini un nepievilcīgi brūns alus ar nelielām, taču noturīgām putām. Kā liekas, ka tad brūvētājiem ir bijusi vēlme panākt maksimālu līdzību ar lauku mājalu un tas aptuveni ir izdevies. Smarža gan ir neizteiksmīgs viegls iesals.
Garša arī nekāda, īpaši ilgi jūtams interesantais apiņu rūgtums ar BOD minēto “gadsimtiem izkoptu metālisku piegaršu”. Nav ne šis ne tas, ir lielākoties neizteiksmīgs alus ar reti nelabu izskatu.
Ja ir bijis domāts izbrūvēt dūmalu (vispār es nesaprotu to teikumu par aizmirsto tehnoloģiju, jo neviens nekādas alus tehnoloģijas nav aizmirsis, tās pēdējo pārsimts gadu laikā, it īpaši Eiropā, nav īpaši mainījušās), tad tas noteikti nav sanācis. Arī līdz normāla lauku alus līmenim vēl ļoti tālu. Ja citiem aliem, kaut vai Brengulim, nepievilcīgo skatu vairāk nekā atsver labā garša, tad šajā gadījumā tā drīzāk atbaida.
Man ir aizdomas, ka Dūmaku tapis ar domu – uzbrūvēt kaut ko jaunu, bet tik piesardzīgi tā lai mūsu vidējais statistiskais patērētājs nenobīstas no tā, ka alus pēc kaut kā arī garšo.
Senais (5.0%) izskatās labs un pievilcīgs ar noturīgām putām, samērā patīkama smarža, nedaudz liekas, ka ir karameļu iesals sajūtams.
Garša ir izteiktie rūgti apiņi, tādi ne visai patīkami, tomēr jauki, ka šim alum vismaz ir jebkāda garša. Uz pudeles beigām gan vairs tik pozitīvās domās neesmu, tomēr ja šo alu turpinātu ražot, tad varbūt nebūtu tik slikti. No abiem Senais vismaz man rada labāko iespaidu.
Neesmu pārliecināts, ka Aldaris turpinās brūvēt vienu vai otru. Drīzāk liekas, ka šie abi ali piedzīvos tādu pat galu kā visi Uguns, Leģenda 1865 un pārējie – vasarā būs, bet rudenī, kad pērk mazāk – vairs ne, jo tik lielam uzņēmumam nav izdevīgi pārāk daudzas šķirnes uzturēt . Izskatās, ka galvenais šo alu uzdevums ir piesaistīt uzmanību Aldara zīmolam ar kaut ko jaunu, nevis izlemt par jebkkāda produkta nākotni; to kādas garšas patērētājiem būs jāpatīk, izlemj Aldaris pats un ar pārbaudītiem paņēmieniem visiem iestāsta, ka tās ir labas.
Ja Aldaris gribētu izbrūvēt kaut ko labāku, tad atjaunotu kaut vai to pašu Tumšo vai arī RadioSWH alu (drīkst ar citu nosaukumu), tie man likās neslikti. Alus duelis, protams, ir pievilcīgāks pasākums, vismaz kaut kas jauns un nebijis, turklāt liekas, ka plāns pagaidām īstenojas ļoti sekmīgi, var novērot, ka alu pērk labi.
Un vēl mazliet izskatās, ka Aldaris ir šķībi noskatījies uz Valmiermuižas panākumiem, tādēļ nolēmis arī nedaudz šajā jomā ielīst. Tāds kā premium alus ar tendenci uz senatni – tajā Valmiermuižai klājās labi un laikam ir nolemts, ka nebūtu slikti kaut nelielu daļu no šī tirgus arī paņemt.
Kopumā no abiem duelantiem nav sanācis nekas īpašs. Lāčplēša gadījumā vismaz tās garšas ir atšķirīgas, kā arī cenas/kvalitātes attiecība mazliet labāka.
Un beigās aptauja – šeit gan, atšķirībā no oficiālā dueļa, iespējama trešā atbilde.