Latvijas apiņotie lāgeri 2016

Man patīk labi izbrūvēti gaišie lāgeri, tā ap pieciem grādiem stipri. Un visvairāk patīk, ja šiem lāgeriem bez tīras un patīkamas iesala garšas, jūt arī apiņus. Par laimi, tieši apziņoti gaišie lāgeri ir viena no n-tajām pašlaik aktuālajām alus modes tendencēm. Tādēļ vēlējos izcelt dažus no šī pavasara man patīkamākajiem lāgeriem, kas brūvēti tepat Latvijā*.

4lageri

 

Cēsu Brūža Rūgtais ir viegli rūgts lāgeris vulgaris. Smaržā nekā, bet garšā gan apiņus var sajust. Aldara Baltijas Lāgerim ir pavisam jauka apiņu smarža un patīkama un tīra garša, kurā dominē apiņi. Labi izdevies. Valmiermuižas Lielā Diena ir iesalains ar vieglu apiņu rūgtumu. Patīkams un lielos daudzumos dzerams vasaras alus. Man patiktu, ja šāds būtu Valmiermuižas Gaišais. Klang Nefiltrētais, manuprāt, ievērojami atšķiras no iepriekšējā gada versijas. Izskatīgs, ar biezu putu cepuru un tieši, kā vajag, labi sajūtamu rūgtumu. Tādu viegli zāļainu un garšā paliekošu. Nebūtu domājis, ka Valmiermuižai tik labi sanāks.

Klang Festivāla nefiltrētais, manuprāt, diezgan pārliecinoši uzvar pārējos šeit redzamos lāgerus. Bet arī pārējie labi un nav naudu žēl par tiem maksāt. Protams, varēja vēl pieminēt atsevišķus Latgales, Piebalgas un Tērvetes darinājumus, kuri ir neslikti lāgeri ar zināmu uzsvaru uz apiņiem, tomēr vismaz uz manas mēles sajūtama rūgtuma ziņā, tie atpaliek no šiem četriem minētajiem.

* Iespējams, šajā sarakstā varēja iekļaut arī citus alus, taču esmu nolēmis vairs nerakstīt par tiem ar Latvijas zīmoliem tirgotajiem aliem, uz kuru iepakojuma nav skaidri un nepārprotami norādīta izcelsmes valsts un/vai darītava. Visi “Izplatītājs: “…”.

Fullers Past Masters četrinieks

Pirms dažiem gadiem ALEhouse un Brevinga salonā Berga Bazārā iegādājos vairākus alus no Fuller’s Past Master sērijas. Tās ietvaros tika reanimētas Fuller’s vēsturiskās receptes no 19.gs. līdz 20.gs. vidum. Nebija ļoti grūti, jo Fuller’s arhīvs ar precīzām receptēm un detaļām ir labi saglabājies. Kopumā vairāku gadu laikā, sākot ar 2012.gadu, laikam tika izdarīti seši ali, taču plašāk iegādāties vēl aizvien var tikai vienu.

Pirms gadiem pat dažus no tiem aprakstīju, bet vairākus arī noliku paglabāties. Sapratu, ka tagad pienācis laiks visus izdzert, pirms pagrabā etiķetes nav galīgi nopelējušas.

fullers 4

Past Masters Double Stout (7,4%), 2013. Mīksts un maigs ar izteiktu melno iesalu fonā un ilgu iesalainu pēcgaršu. Te uzrakstīju tikai vienu teikumu, bet nebija laika neko citu rakstīt, jo izbaudīju alu. Neatceros, ka pēdējo gadu laikā būtu dzēris tik labu stipro stoutu, noteikti bija vērts to glabāt.

Past Masters XX Strong Ale (7,5%), 2012. Tumīgs un iesalains ar nedaudz asu alkoholisku rūgtumu un ilgi sildošu pēcgaršu. Patīkams stiprais, taču nekas izcils.

Past Masters Burton Old Extra (7,3%), 2012. Lieliski. Viegli iesaldena un karamelīga iesala buķeti ar nelielu apiņu rūgtumu un pavisam nelielu alkoholisku siltumiņu fonā. Lieliski dzerams, tik labu stipro alu pēdējo gadu laikā neatceros. Un piefiksēju, ka to par Past Masters sēriju jau padomāju otro reizi, un secinu, ka vajadzēja vēl vismaz 5-10 gabalus atlikt.

Past Masters Strong Ale 1966 (7,3%), 2014. Pieklājīgs stiprais, ar nelielu alkohola piegaršu. Kopumā visai baudāms, bet nekas īpašs.

Iespaidi palika paši labākie. Nekad arī nebija sanācis piedzīvot, ka vairāki vienas darītavas ali tik labi nogatavinājušies. Protams, žēl, ka nevar iegādāties vēl aizvien, kādu kasti vismaz vēl būtu labprāt nolicis uz 2-3 gadiem.

Royan Unibrew īstie beļģu dubbel

Šogad Latvijā pirmo reizi ir izdarīts beļģu dubbel alus. Tā saka Lielvārdes alus. Tas gan tikai feisbukā, jo uz pudeles un plakātos rakstīts, ka šis ir pirmais dubbel, kas tapis sadarbībā ar beļģu aldari. Līdz ar to ir vieta daudziem “Latvijas pirmajiem” dubbel, kas tapuši sadarbībā ar citu valstu aldariem.

Atgriežoties pie Lielvārdes darinājuma, tam roku esot pielicis beļģu alus meistars Žiljēns Slabnī. Paskatījos, ka šī beļģa vārdu raksta Julien Slabbnick un viņš ir pavisam nelielas beļģu lauku darītavas Brasserie des Carrières  īpašnieks un aldaris. Nedaudz savdabīgi tas, ka šīs darītavas kontā vēl nav neviena dubbel alus, kaut arī tas nemaz nav svarīgi.

Man nepatīk sīki aprakstīti un klasificēti alus stili un pieturēšanās pie tiem. Uzskatu, ka tā ir nevajadzīga nejēdzība. Taču, ja pati darītava cītīgi izziņo, ka konkrēts alus ir kāda konkrēta stila pārstāvis, man uzreiz garšas kārpiņām tiek uzliktas klapes un vēlos veikt salīdzinājumu ar stila standartiem. Lielvārdes gadījumā ļoti palīdz tas, ka dubbel vēsture ir pietiekoši skaidra un par mūsdienu dubbel stila atjaunotāju kaut kad 19.gs. vidū tiek uzskatīts beļģu Westmalles klosteris. Recepte gan tika koriģēta 20.gs.sākumā, bet tie ir sīkumi. Westmalle Dubbel ir viegli pieejams (Alus Tirgū šo iegādājos) un patiešām gards alus, tādēļ to noliku blakus salīdzināšanai.

LVLTdubbel

Blakus noliku arī citu alu. Jaunumu no Lietuvas – Vilkmerges Belgišķas Dubbel. Lietuvā jaunums un interesantas sakritības pēc, ar visai līdzīgiem rādītājiem* Lielvārdes Dubbel. Nepagāju garām arī lietuviešu Aldara dubelim Raudonų Plytų.

Pārlasīju arī Lielvārdes alus Facebook kontu (3.marta ieraksts jāskatās). Ja parasti dažu stundu laikā tiek atbildēts uz gandrīz visiem jautājumiem un slavējumiem, tad divi pirmie izteikumi pie ieraksta par Lielvārdes dubbel neskaidro izcelsmes valsti gan paliek bez komentāriem jau ceturto nedēļu. Turpretim par degustācijām veikalos ir dzirdēts, ka tur izskan nepārprotama informācija, ka šis alus vārīts Liepājā. Būtu jau patīkami, ja uzņēmums spētu kaut nedaudz kliedēt informācijas miglu par šiem sīkumiem.

Vilkmerges Belgišķas Dubbel ir dzidrā kastaņbrūnā krāsā, putas pazūd gandrīz acumirklī. Smarža alkoholiska ar minimālu iesala saldumu fonā. Garša iesalaini saldena, samērā tumīgs alus. Kopumā pietiekoši labi izdevies Latvijai un Lietuvai tipisks tumšais – salds un pabiezs. Lielvārdes Dubbel garšo gandrīz identiski, tur pat nav vērts tērēt burtus. Raudonų Plytų putas izčākst tikpat ātri, kā Royal Unibrew dubeļiem. Toties smarža samērā laba, augļains tumšais iesals un žāvēti augļi. Garša nedaudz gluma, saldens karameles iesals, varbūt pat pārāk salds, viegli augļains.

Westmalle Dubbel ir milzīgi biezas putas, kas tā arī saglabājas līdz pat glāzes beigām un pielīp pie glāzes sienām. Smaržā iesals ar nelielu alkohola pieskaņu, žāvēti augļi. Garšā maigs un iesaldens iesals, jūtams beļģu raugs un viegli sildošs alkohols, viss pavisam jaukā kombinācijā. Nav pat salīdzināms ar pirmo trijnieku un vienīgais alus no visiem, kuru izdzēru līdz galam.

Kopumā man nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem Lielvārdes Beļģu Dubbel tiek nosaukts par beļģu dubbel. Lielvārdes un Vilkmerges darinājumi ir dzerami un bez ievērojamiem defektiem, taču tie nemaz nelīdzinās beļģu alum. Carslberg darinājums arī nē. Kopumā parastais lieldarītavu niķis –  ar iesaiņojumu jācenšas radīt iespaids par beļģu vai jebkuru citu alu alu (jo craft ir stilīgi un visi grib pamēģināt kaut ko jaunu), taču garšā nedrīkst neko atšķirīgu no vidējā reģiona alus dzērāja pierastā. Nedod dies’, visiem tas nepatiks. Labi vismaz, ka ir mazās darītavas, kam nav šādas problēmas ar garšu.

* Lielvārdes Dubbel (šis viss norādīts uz etiķetes):

  • alkohols 7,4%,
  • rūgtums 16 IBU,
  • gaišais un karameļu iesals
  •  Magnum apiņi.

Vilkmerges Belgišķas Dubbel:

  • alkohols 6,6%,
  • rūgtums 15 IBU,
  • krāsa 50 EBC,
  • gaišais un karameļu iesals,
  • Magnum apiņi.

Attiecībā uz alkohola saturu, ES regulas 1169/2011 XII pielikums par spirta tilpumkoncentrāciju nosaka, ka alum virs 5,5% pieļaujama 1% pielaide. Tātad, faktiskais alkohola saturs no uz etiķetē uzrādītā drīkst atšķirties līdz 1%. Uz abiem galiem – gan augšu, gan leju.

Dundulis/ Brew Team Dūda

Nesen gadījās nogaršot lietuviešu Dunduļa un baltkrievu Brew Team kopvārījumu, kas tapis Lietuvā un izlaists pārdošanai kaut kad pagājušā gada decembrī. Gan uz krāna krogā, gan vēlāk pudelē. Abos variantos gan garšoja vienādi.

duda

Dūda (6,2%) skaitās IPA. Lielisks, daudzveidīgs un uz mēles ilgi paliekošs rūgtums. Jaunzēlandes Rakau un Waimea apiņus īpaši labi pēc garšas neatšķiru, tomēr skaidrs, ka šajā alū nav tipiskie priežainie citrusi. Nu varbūt mazliet, mazliet citrusa no Cascade apiņiem, bet nekas daudz.  Lieliski nobalansēts. Saldenu iesalu jūti tikai pašā sākumā, taču apiņi nevienā brīdī nav par uzmācīgu.

Ļoti laba IPA. Noteikti ļoti subjektīvi, bet laikam tik labu amerikāņu IPA Baltijas valstu darītavu izpildījumā nav nācies garšot. Ļoti labi sanākusi un žēl, ka tikai dažas pudeles bija.

Valmiermuižas Vasaras alus

Klāt jaunā Valmiermuižas provju trijotne. Man jau tās proves mazliet apnikušas, bet gadījās būt darītavas veikala tuvumā un kaut kā gadījās nopirkt.

Šis alus patīk arī ar to, ka internetā pieejams ļoti detalizēts topošā alus apraksts – gan ar iesaliem, gan apiņu šķirnēm, pat sausās apiņošanas daudzumiem, kas gan neko neizsaka, ja nav zināms alus apjoms, kas tiek apiņots. Bet tur vieta izaugsmei, turklāt tik detalizētu informāciju no Latvijas darītavām iepriekš vēl nebiju manījis. Tas Valmiermuižai liels papildus pluss.

valmiermuiza

Visi ali darināti, tos apiņojot ar iekrāčošanu. Šis ir Valmiermuižas izdomāts termins procesam, kur alu raudzēšanas sūknē caur nelielu tvertni ar apiņiem, lai iegūtu papildus apiņu aromātu – tas ir viens no kaķošanas jeb sausās apziņošanas paveidiem. Iekrāčošana skan dzejiski, bet šīs metodes pionieri pirms aptuveni desmit gadiem –  amerikāņu darītava Schalfly to sauca par apiņu zārku (hop coffin) un vēlāk par apiņu raķeti (hop rocket), bet Sierra Nevada, kas paralēli izstrādāju identisku tehniku, savu ierīci vēl aizvien sauc par apiņu torpēdu (hop torpedo).

Vasaras alus etiķetēs un alus aprakstos ir metaforām pilni teksti par vasaras pilnbrieda augļaino saldumu, gaisīgo spirgtumu, kreptīgo garšu un saules noglāstīto pļavas zāļu rūgtenumu. Parastajā Valmiermuižas stilā.

Nr. 1 garšo ne pēc kā. Uz glāzes beigām pārlieku daudz salduma un ne vēsmas no pļavas vai apiņiem. Nr. 2 ir ievērojami labāks, ar tik tikko jaušamiem apiņiem, kas labāk izlīdzina iesala ietekmi. Viegls un patīkams dzēriens, tomēr uz glāzes beigām arī garšo pliekani. Nr. 3 ir mazāk izteikti apiņi kā Nr. 2, tomēr šis alus kopumā liekas vislabākais no trijotnes.

Diemžēl Valmiermuiža visus trīs alus krāčo vai torpēdē pārāk maz, tikai 24h. Prasītos gan vairāk apiņu, gan ilgāks laiks, ja jau tiek izmantota šāda metode. Es nesagaidu IPA, taču nedaudz izteiktākus garšas akcentus varētu atļauties.

Latvijas alus desmitgades statistika

Nupat publiskoti alkohola aprites dati par 2015.gadu, tādēļ nolēmu tos nedaudz paskatīties. Šoreiz aptuveni 10 gadu griezumā, jo tikai tā var novērtēt ilgtermiņa notikumus, nevis operēt ar ne vienmēr pamatotām un mūžīgajām “vasara bija karsta”, “vasara bija auksta” tēzēm vai Copy -> Paste ikgadējo VID preses relīzi.

Pagājušā gada nogalē plaši izskanēja tas, ka nozarē novērojama stagnācija. Pavirši iegūglējot, alus ražotāji par stagnāciju un lejupslīdi runā vismaz kopš 2000.gadu sākuma. Statistika apstiprina tikai pēdējo gadu izteikumus – pārdotais alus apjoms praktiski nepieaug, bet vidējais izdzertā alus daudzums uz iedzīvotāju pieaug ļoti lēni.

litri uz iedzivotaju Tomēr šis nav tikai Latvijas fenomens, identiska situācija ir visā Baltijā. Bet Rietumeiropā priecātos arī par mūsu stagnāciju, jo reti kurā Eiropas valstī alus patēriņš uz cilvēku nesamazinās. Vai tā Čehija, kur vēl nesen patēriņš vairāk par 160 litriem alus uz cilvēku gadā, vai Itālija, ar knapiem dažiem desmitiem litru.

alus paterins

Aldara slēgšanas efekts.

Pēdējo gadu būtiskākā pārmaiņa Latvijas alus tirgū ir Aldara ražotnes Latvijā daļējā slēgšana un ietekmē visus nozares rādītājus. Aldarim pēdējos tā darbības gados bija vairāk kā 30% Latvijas tirgus, tādēļ citu darītavu operācijas pazūd milzīgajā importa pieaugumā, kā arī eksporta un ražošanas samazinājumā, kas tieši saistītas ar darītavas slēgšanu. Nesen Dienas Biznesa rakstā “Importēto miestiņu bauda vairāk par vietējo” (02.03.2016) tiek runāts par pēdējā gada negatīvām tendencēm un to sarežģīto attīstību, bet, manuprāt, reālā situācija ir krietni vien vienkāršāka – Aldara slēgšana (attiecīgi mazāka ražošana, vairāk importa), ko papildina abu pārējo Latvijas lieldarītavu samazinātie ražošanas apjomi eksporta vajadzībām. 2014.gadā, kad Aldaris jau pavisam slēgts, ir papildus miljons litru samazinājums eksportam un attiecīgi par miljonu litru mazāka ražošana.

alus imports un eksports

sarazotais eksports

Latvijas alus ražošanu un eksportu galvenokārt nodrošina lieldarītavas. Pietiek ar vairākām lieldarītavu alus partijām, katru miljons litru apjomā, kuru ražošanu pārceļ uz/no Latvijas (piemēram, tik triviālu iemeslu dēļ kā neplānots pieprasījums, kura saražošanai jāpiesaista vēl cita rūpnīca), lai uz šo skaitļu fona pazustu pat ļoti zīmīgas mazo darītavu tendences.

Lieldarītavas un mazie brūži nav viens un tas pats, bet divas dažādas alus nozares, kas parasti tiek samests kopējā katlā, arī VID statistikā. Kamēr lieldarītavu nozīmīga produktu daļa sastāv no lētāka alus bez ievērojamām garšas īpatnībām, bet noteiktam pircēju kontingentam pievilcīgu cenas un alkohola satura attiecību, ir absurdi šādu darītavu pārstāvju izteikumus par to, ka patērētāji aizvien vairāk ciena ar Jaunzēlandes apiņiem apiņotus alus, vai augstu novērtē pieaugošo alus veidu dažādību, sarežģītos veidos mēģināt saistīt ar kopējiem eksporta vai ražošanas kāpumiem un kritumiem. Jaunzēlandes apiņi divlitru PET pudelē nekad nenonāks. Līdzīgi ar cenu svārstībām – pircējam, kurš par puslitra pudeli ir gatavs maksāt divus eiro, ir vienaldzīgas nelielas cenu svārstības (vai tā akcīze vai dārgāki apiņi), kamēr lēta 7% alus pircējam arī piecu centu starpība būs svarīgs faktors, lai izšķirtos par konkurenta alu.

alus tirgus

Mazie brūži

Ļoti labi aug pavisam mazie brūži. Izceļas Valmiermuiža, kura jau vairākus gadus uzrāda tādu izaugsmi, kādu ilgtermiņā nespēj neviens cits. Manuprāt, pēdējās desmitgades veiksmīgākais mazais Latvijas brūzis. Gan ar izaugsmi, gan eksportu, gan jauniem produktiem, gan pieeju alus, tūrisma un ēdiena savstarpējās attiecībās.

valmiermuiza

Visus pēdējos 10 gadus pieklājīgi turas arī klasiskais četrinieks – Tērvetes, Piebalgas, Bauskas un Užavas. Diemžēl trīs no šīm darītavām vairāk turas, nekā strauji attīstās. Piebalgas alus apjomi ir gājuši mazliet uz leju, bet zem 3 miljonu litru robežas nekrītas. Bauskas alum iet kā pa kalniem, bet gandrīz piecus miljonus litrus gadā kā 2004. – 2006. gadā, nez vai tik drīz izdosies atkal sasniegt. Užavas alum ir neliela, bet nemitīga izaugsme – pašlaik atkal sasniegts pirmskrīzes līmenis. Tomēr plāni, kas tika publiskoti vēl 2007.gadā, sākot jaunās darītavas celtniecību – divi vai trīs miljoni litru gadā, liekas vēl pietiekoši tālu. Toties Tērvetes alus 10 gadu laikā gandrīz dubultojuši savus apjomus. Nezinu vai pirms pāris gadiem viņi jau zināja, ka 2015.gadā saražos vairāk alus, nekā Aldaris. Tāpat izskatās, ka jau pirms gada Tērvete kļuvusi par lieldarītavu jeb zaudējusi mazās darītavas statusu, jo 2015.gadā saražoja ap 6,3 miljoniem litru alus.

Lai arī kopumā četrinieks ir stabils un to īpašniekiem iepriekšējos gados ir nesis peļņu, vismaz trīs no šīm darītavām pamazām zaudē kopējo daļu mazo alus darītavu segmentā. Manuprāt, tas norāda, ka ir sasniegti kvalitatīva Latvijas lāgera griesti. Protams, vēl jau var pacīkstēties ar Brāli, Valmiermuižu un Daugavpili, kas ražo visai līdzīgu alu, bet rodas iespaids, ka izaugsmi piedzīvos tikai tie mazie ražotāji, kas vai nu spēs atņemt tirgu lieldarītavām (kā Tērvete) vai kuras spēs būtiski dažādot sava alus piedāvājumu. Stabils un gadiem ilgi nemainīgs alus piedāvājums vairs nav modē, lai arī cik kvalitatīvs būtu alus.

6 daritavas

VID raksta savā statistikā, ka mazās darītavas izbrūvē jau 26% no Latvijā saražotā alus. Taču tā ir tikai daļa no bildes, labākam ieskatam ir divi grafiki. Pirmajā redzams, cik ātri izaug mazo darītavu daļa, turklāt šo informāciju varētu skaisti papildināt ar mazo darītavu skaita pieaugumu.

mazas daritavas %

Tomēr, ja paskatās absolūtos skaitļus, tad mazās darītavas ražo tikai nedaudz vairāk, kā pirms 11 gadiem, bet lielais lēciens 2014.gadā ir Aldara slēgšanas efekts. Reāli mazajām darītavām ir mazāk nekā 2% pieaugums gadā un tas tikai pavisam nedaudz, aptuveni viena procenta apjomā gadā, apsteidz kopējā alus patēriņa izaugsmi un pierāda joprojām ne visai ietekmīgo mazo darītavu lomu Latvijas alus tirgū. Bet domāju, ka šie ir pēdējie gadi, kad pieaugums ir tik neliels.

lielo-mazo apjomi

Pavisam mazās darītavas

Alus tirgus ir lielu pārmaiņu priekšā, jo jaunās pavisam mazās darītavas tagad tikai sāk atvēzēties – piemēram, gan Labietis, gan Malduguns strādā pie jaunām darītavām. To attīstību sākumā parasti ierobežo finansējuma trūkums, jo iekārtas alus ražošanai nav lētas – runa vienmēr ir par simtiem tūkstošu eiro, bankas pret šo sektoru izturas piesardzīgi un alkohola ražotājiem ar Eiropas finansējumu nav tik viegli kā pārējam pārtikas sektoram. Ņemot vērā to, ka Latvijā visas alus tendences nonāk ar zināmu nokavēšanos, nepārprotami skaidrs, ka tuvāko gadu laikā gaidāms daudz, daudz vairāk mazo darītavu.

To, ka mazo brūžu skaits pieaugs nevis par dažiem brūžiem, bet vēl vairākas reizes, sasniedzot vismaz vairākus desmitus darītavu, rāda Rietumeiropas piemērs. Visur pēdējo 5-8 gadu laikā to skaits ir divkāršojies un trīskāršojies. Nemaz nerunājot par ASV, kur vēl pirms 6 gadiem bija aptuveni tikpat daudz brūžu kā Vācijā, ap pusotra tūkstoša. 2015. gadā ASV bija vairāk brūžu nekā visā pārējā pasaulē kopā – vairāk nekā četri tūkstoši un to skaits tikai turpina tikpat strauji augt. Itālijā 2014.gadā bija jau 600 brūžu – gandrīz trīskārtīgs pieaugums 7 gadu laikā, Čehijā 340 – arī milzīgs lēciens.

mazo daritavu skaits

Pašlaik, kamēr nelielo darītavu skaits ir niecīgs un ietekme uz Latvijas tirgu maza, viss mierīgi. Arī ASV viss bija mierīgi, bet “vecie” brūži vēl tikai pirms dažiem gadiem filozofēja par modes tendenci, kas nez vai pārsniegs 5% tirgus un to, ka divciparu nozares pieaugums nevar turpināties ilgi. 2015. gadā mazajiem piederēja 11% no kopējā tirgus jeb 25 miljardu dolāru apgrozījums un vairāk nekā 20% izaugsme. Ir pavisam maz pazīmju, kas liecinātu, ka šī izaugsme apstāsies.

Imports

Attiecībā uz importu no Lietuvas un Igaunijas, parasti pierasts runāt par lieldarītavām, taču ir pietiekoši daudz it kā vietējo mazo “brūžu”, kas importa alum līmē etiķetes ar Latvijai raksturīgiem zīmoliem (to importa apjoms kopējā katlā gan ir neliels). Labs piemērs ir 2015. gadā veikalos parādījies alus ar vēsturisko Vārpas zīmolu un vecajiem šķirņu nosaukumiem vai Senlatviešu alus, uz kura etiķetes ir vairāk latviešu rakstu kā Lielvārdes jostā. No otras puses, būtu dīvaini, ja uzņēmēji tā nedarītu pie apstākļiem, kad alus cenas Lietuvā ir ievērojami zemākas – šī starpība likvidē jebkuru patriotismu. Cita lieta, ka ar šādu cenu politiku paši Lietuvas ražotāji sev ierobežo attīstību.

Baltijas mērogs

Latvijas alus tirgus nav izolēts, tādēļ pietiekoši svarīgi uz to palūkoties visas Baltijas mērogā. Alus patēriņš visās trijās valstīs pēdējos 10 gadus ir stabils, kaut patēriņš uz vienu cilvēku nemitīgi pieaug – tas emigrācijas dēļ.

Vispār Baltijas valstu tirgus ir visai līdzīgs. Samērā daudz eksporta uz/no Eiropas Savienības valstīm, kas parasti ir alus pārvadājumi no vienas Baltijas valsts uz otru, kaut gan katrai valstij ir savas īpatnības. Piemēram, Lietuva visai daudz alus importē no Baltkrievijas. Apkopojot tirdzniecības (importa un eksporta) apjomus, uzreiz uzkrītoši ir tas, ka ap 2009.gadā sākās izteikti intensīvāka tirdzniecība. Domāju dažādi, bet tā arī man nekļuva skaidrs, kas tam par iemeslu – iespējams, ap šo laiku lieldarītavas sāka optimozēt ražošanu un noteiktus produkcijas veidus koncentrēja tikai vienā ražotnē, pēc tam izvadājot pa pārējām Baltijas valstīm. Domāju, ja sāktu zīmēt plūsmas starp Baltijas lieldarītavām, nekas pārskatāmāks par samudžinātiem zirnekļu tīkliem tur nesanāktu.

baltijas eksports un imports

2014.gadā Latvijai ir paliels eksporta kritums, taču tā patiesos apmērus var redzēt, aplūkojot eksporta/importa bilanci. Var skaidri redzēt Aldara slēgšanu, kas Igaunijai un Lietuvai 2014.gadā sniedza ļoti taustāmu ieguvumu. Iespējams, arī citas lieldarītavas Latvijā izvēlas aizvien lielāku savu produkcijas daļu ražot ārpus Latvijas, taču tas nesakrīt ne ar Igaunijā, ne Lietuvā valdošajām tendencēm. Kopumā mūsu kaimiņi sekmīgi savāc to, kas pirms laika piederēja mums. Situācija gan nav viennozīmīga, jo mūždien tiek kritizēts tas, ka lētais alus vispār nonāk Latvijas veikalos, taču no ekonomikas viedokļa tikpat slikti tiek uzņemtas ziņas, ka šādu alu ražo mazāk.

eksporta un importa bilance

Nākotnes prognozes

Manas prognozes nākotnei ir, ka Latvijā pārdotā alus paliks nemainīgs. Pie dilstoša iedzīvotāju skaita tas būs pietiekami labs sasniegums. Vidējā lieluma mazie paliks aptuveni turpat, kaut arī viņiem un pavisam lielajiem aizvien lielāku tirgus daļu atņems nelielie jaunie brūži un ļoti dārgais importa alus no citu Eiropas valstu un ASV mazajām darītavām.

Lēta alus PET pudelēs apjomi kritīsies, taču ļoti lēni un ļoti ilgi. Drīzāk šīs segments transformēsies, iespējams, paliekot nedaudz dārgāks un kvalitatīvāks, kā arī savācot daļu no lētāko pudeļu alus segmenta. Skaidrs, ka PET kā iepakojums paliks aktuāls vēl gadiem ilgi. Jebkurā valstī ir zināms pieprasījums pēc lētāka alkohola, dzēriena veids nav svarīgs. Spānijā vai Itālijā tas ir vīns, pie mums alus.

Būs daudz jauna alus, daudz vairāk nekā iespējams nogaršot. Noteikti paliks aktuāla ASV problēma, kad jauno alu ir tik daudz, ka pat specializēto alus veikalu pārdevēji tos visus vairs nevēlas redzēt savos plauktos, jo nav vietas, turklāt to nav iespējams realizēt līdz derīguma termiņa beigām. Kopumā būs pārkārtošanās, liela konkurence un labi, ka tā. Konkurencē izceļas vislabākie. Skaidrs arī, ka Rīgā un lielākajās pilsētās visiem tiem, kas vēlēsies alu tirgot par 2-3 eiro pudelē relatīvi nelielajam maksātspējīgās publikas slānim, vietas nepietiks.

Domāju, ka praktiski neiespējami prognozēt, kas notiks ar lielajiem brūžiem. Tas visvairāk atkarīgs no tā, kurā konkrētajā kaimiņvalstī būs visizdevīgāk ražot alu; tur arī ražošana lielā mērā pārcelsies. No vietējās ekonomikas viedokļa daudz stabilāki būs brūži, kas nepieder starptautiskiem koncerniem. Tie jau tagad Latvijā izbrūvē vismaz 35% saražotā alus un nevar elastīgi pasūtīt vienu alus partiju Lietuvā, bet otru Igaunijā tikai tādēļ, ka uz laiku Lietuvā alus saražot maksā 2 centus litrā lētāk. Turklāt mazie brūži alu ražo un izplata daudz neefektīvāk, tādēļ tiem nepieciešams vairāk izejvielu (nodrošinot vairāk darba un augstāku apgrozījumu piegādātājiem) un darbinieki.

Mani interesē, kādā veidā latvju alus brūži nodrošinās pārejo uz ļoti iekāroto Igaunijas modeli, tas ir, augstāku cenu. Viens grāvis, nenoliedzami, ir Lietuva, kur cenas alum ir zemas, bet tas reizē nozīmē to, ka mazajiem alus ražotājiem nepietiek līdzekļu investīcijām brūžos. Otra izvēle ir Igaunija, kur alus ir dārgs (0,33 l pudelīte arī par 3 eiro) un mazajiem brūžiem naudas pietiek gan mārketingam, gan jauniem katliem. Neticu, ka vidējās cenas pie mums tik drīz sasniegs Igaunijas līmeni, jo Latvijā nav tādas pirktspējas, taču interesanti ir brūžu mēģinājumi piespiest patērētājus domāt virzienā, ka Igaunijas variants ir labākais risinājums. Tur noteikti liela loma būs lieldarītavām – kādu cenu politiku tie izvēlēsies saviem kraftaliem. Vai riskēs ar cenas paaugstināšanu un mazākiem pārdošanas apjomiem tagad, bet teorētiskiem ieguvumiem nākotnē, vai turēs esošo cenu un garas atlaižu kampaņas un cītīgi turpinās spiest no tirgus ārā mazos, negūtos ieņēmumus kompensējot ar vidējās klases alu tirdzniecību. Domāju, ka vismaz šovasar izvēle kritīs uz pēdējo – to var redzēt jau tagad, pavasarī ar plašām 0,89 – 1,59 eiro craft alus akcijām lielveikalos, kas pavisam mazajiem nozīmē tirgot zem pašizmaksas.

Datu avoti:

Jāpiebilst, ka dati par visiem apjomiem nav precīzi. Latvijas datus VID ik pa laikam koriģē, tādēļ gadās, ka 2012. gada apjoms 2013.gada pirmajos mēnešos atšķiras no gadu vēlāk pieejamiem datiem. Pavisam noteikti nesakrīt nacionālo brūvētāju asociāciju un Eurostat datu apkopojumi, bet nav arī tā, ka šīs nesakritības būtu tik būtiskas, ka lielākajā daļā gadījumu pārsniegtu dažus procentus.

 

Latvija. Alus darītavas, etiķetes, paliktņi. 19.gs. – 1946

Lietuvā iznākusi lieliska grāmata par Latvijas alus darītavu etiķetēm 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā

Pirms dažiem mēnešiem Lietuvā iznāca grāmata ar Latvijas alus etiķešu apkopojumu. No 19.gs. līdz vēlīniem 1940.gadiem, jo vēlāk jau sākoties ļoti vienveidīgas etiķetes. Grāmatu izdeva lietuviešu kolekcionārs Žygimantas Šalkauskas un, kā noprotu, iemesls grāmatas fokusam uz Latviju ir pietiekoši savdabīgs – no Lietuvas aliem ir saglabājies ievērojami mazāk etiķešu.

P1170551-1

Ņemot vērā, ka šī ir vienīgā šāda veida grāmata par Latvijas alus etiķetēm (arī Eiropā šāda veida izdevumi ir pietiekoši reti) vai grāmatu par alu Latvijā vispār, nekavējos to iegādāties. Grāmata izdota pavisam nelielā metienā un to iespējams iegādāties tikai no paša izdevēja.

Ārkārtīgi patika izcilā drukas un papīra kvalitāte, kas ļāva bez problēmām izpētīt arī visus sīkumus. Salīdzinot ar Krievijā izdoto “Krievijas impērijas alus”, kur arī minētas vairākas Latvijas darītavas un redzamas to atklātnes un etiķetes, šīs kvalitāte likās pat nedaudz labāka. Tāpat grāmatā ir alus darītavu karte, vietvārdu tabulas, gadu skaitļi, kad darītavas pieminētas pirmo un pēdējo reizi un visas iespējamās atsauces, pat par tām darītavām, kuru etiķetes nav saglabājušās. Ļoti patīkami, ka visam pieiets tik detalizēti un pamatīgi.

P1170549-1Visinteresantākās likās mazo un nezināmo darītavu lapas – atklāju daudzas sev nezināmas darītavas. Lielajām darītavām atsevišķās lapās, manuprāt, ir par daudz etiķešu, kuru vienīgā atšķirība ir tikai kolekcionāram pamanāmi sīkumi krāsu salikumos.

P1170543-1

P1170547-1

Saistoši skatīties uz 19. gs. un 20.gs. pirmās puses alus dažādību, kurai sekoja padomju laiku vienveidība. Lielākā daļa ir vācu zemju lāgeri, bet ir pietiekoši daudz arī interesantāki eksemplāri. Visvairāk mani fascinē Berliner Weissbier, ko, kā izskatās, ražojuši pat vairāki aldari. Gribētos zināt, vai šis ir tas pats klasiskais vācu skābulis, vai tikai kaut kādas parasts kviešu alus. Retās periodika.lv atrodamās 20.gadu reklāmās teikts, ka tas jādzer ar aveņu sīrupu, tā, ka gan jau būs īstais. Es gan mazliet apšaubu šī konkrētā Latvijā ražotā alus kvalitāti, jo tā ražošanai nepieciešami ļoti specifiski apstākļi.

P1170545-1

Man saldais ēdiens ir Aldara etiķetes, kuras pirmskara posmā rotāja uzraksts “dib. 1937”. Tikai tagad, pētot grāmatu, sapratu, kur šis uzraksts pazuda – pirmās padomju okupācijas laikā izskatās vienkārši aizkrāsots. Vēlāk padomju laikos gada skaitlis atgriežas, taču nu jau kā 1865.gads un ārpus lentes. Iespējams, “Aldara” dibināšana cara laikā ideoloģiski bija daudz pieņemamāka, nekā patiesība, ka noticis pie nesenās Ulmaņa valdīšanas.

Kopumā ļoti patika.

Latvijas brangais kraftalus

Tagad daudz runā par kraftalu. Krafts tāds un šitāds, smalkā amatnieku prasme un tradicionāli kvalitatīvās izejvielas. Vēl pirms desmit vai piecpadsmit gadiem daudz labāk visiem patika būt moderniem un efektīviem. Tādēļ nevarēju atturēties no dažiem novērojumiem, pie viena parakājoties pa neseniem Latvijas alus vēstures apcirkņiem.

Pirmajā mirklī likās pat nedaudz pārsteidzoši, bet man ir radies iespaids, ka kraftalus (termina, nevis fiziska alus) aktīvā ienākšana Latvijā ir lielā mērā ir Aldara nopelns. Iespējams, tādēļ, ka Aldara pārstāvji ir iecienījuši masu medijiem regulāri komentēt alus segmentu raksturojumus un šajās runās vienmēr ņirb dažādi gudri svešvārdi, turklāt segmentu nosaukumi reti kad ir aktuāli ilgāk par pieciem vai astoņiem gadiem. Pirms vēl aptuveni pieciem gadiem galvenais atslēgas vārds bija premium alus, neskaidrs jēdziens, kuru plašāk sāka izmantot tikai šajā gadsimtā. Taču par premium aliem nosaucot gandrīz visus alus, kas netika pildīti PET pudelēs, atkal aptrūkās nosaukumu tam alus, kas ir pats dārgākais. Pagaidu risinājums ap 2012. un 2013.gadu bija ekskluzīvs. Visticamāk, šajā laikā Aldara īpašnieki Carlsberg ar savu pozitīvo Jacobsen pieredzi  bija uzņēmuši daudz nopietnāku kursu uz kraftalu, nekā abi pārējie Latvijā strādājošie skandināvu alus koncerni. Ekskluzīvajam alum uzreiz parādījās sinonīms – craft.

Interesants ir slaids no Ģirta Vildava, viena no AS Aldara bijušā valdes locekļa, prezentācijas 2013.gadā, laikā, kad tika atvērta jaunā Aldara darītava. Tur craft ir vienkāršs nosaukums.

3.slaids no prezentācijas Stratēģijas maiņa un atbildīga rīcība, prezentācija pilnībā pieejama http://www.slideshare.net/Ilgtspeja/aldaris-strategy
3.slaids no prezentācijas Stratēģijas maiņa un atbildīga rīcība, prezentācija pilnībā pieejama http://www.slideshare.net/Ilgtspeja/aldaris-strategy

Šeit ir vietā mazliet apdomāt, kur tad cēlies craft beer nosaukums un nozīme. Internets ir pilns ar rakstiem, kas analizē šī vārda etimoloģiju, bet īsumā – tie ir 80.gadi un ASV žurnālisti. Mazajiem brūžiem šis nosaukums patika un strauji attīstoties amatniecībai, tirdziņiem un mūsdienu hipsteriem, craft beer aizgāja tautās. Amerikāņu mazos aldarus 90.gadu beigās sāka mocīt definīcijas jautājums un tādēļ, lai terminu neizmantotu ļaunprātīgi, 2005.gadā tika radīta pagaidām pasaulē vienīgā craft beer definīcija, kuru izstrādāja Brewers Association – ASV un pasaulē ietekmīgākā mazo aldaru asociācija. Definīcija radās lielās mokās, jo bija jāņem vērā daudz interešu.

Lejāk ir kritēriji, kas obligāti visi jāizpilda, lai alu var saukt par craft.

– neliela, ražo līdz 702 miljoniem litru alus gadā. Kas atbilst pieckārtīgam Latvijas gada patēriņam. Vai mazliet zem divdesmit Cēsu aliem kopā. Vai 3% ASV tirgus un tas sanāk izmēros kaut kas līdzīgs Piebalgas alum. Protams, te apakšā slēpjas mazliet netīras intereses, jo pirms dažiem gadiem apjoma ierobežojums bija 3 reizes zemāks un to nācās palielināt tikai un vienīgi Boston Beer Company (Samuel Adams) dēļ, kas draudēja pārsniegt augšējo robežu, taču negribēja zaudēt craft beer ražotāja statusu.

– neatkarīga. Mazāk nekā 25% darītavas daļu ir kāda alkohola ražotāja kontrolē. Līdz ar to darītava nedrīkst piederēt starptautiskiem alus koncerniem vai jebkurai citai darītavai.

– tradicionāla. Lielākā daļa produkcija ir alus, kuru garša rodas no tradicionālām vai inovatīvām sastāvdaļām un to fermentācijas. Tas ASV specifikas dēļ, kur ražo lētos alus no kukurūzas.

Kopumā nav paredzēts tas, ka tikai atsevišķas alus darītavas produkts izpilda craft beer nosacījumus. Visa ražotne vai nu ražo, vai neražo craft alu.

Ārpus ASV ar definīciju izstrādi iet ļoti slikti. Kaut ko mēģināja britu skandalozais Brewdog pirms aptuveni gada, taču sanāca vien tukša publicitāte, jo viņi tā arī nespēja vienoties pat ar saviem tuvākajiem domubiedriem. Lai kādus kritērijus izdomātu, kāds no supertradicionālajiem un superkvalitatīvajiem brūžiem tos pārkāpj.

Atgriežoties pie situācijas šaipus okeānam, Latvijā ir trīs alus darītāji, kuri neatbilst ASV definīcijai. Aldaris, Lāčplēša alus/Līvu alus un Cēsu alus. Tomēr viņi visi ražo pašpasludinātu kraftalu vai amatnieku alu.

Aldarim ir craft alus līnija/segments. Pēc viņu pēdējā vērtējuma šogad, 20% alus tirgus aizņem kraftalus, kas aptuveni atbilst Latvijas mazo darītavu produkcijai. Droši vien nav vērts piekasīties par to, ka pēc ASV definīcijas craft alus ražotāji nepieder lieldarītavām, vai uzdot jautājumus par krafta PET segmentu un to, vai cena ir vienīgais faktors alus klasifikācijai par kraftalu. Carlsberg jau sen ir viltīgi noformulējis, ka craft alus ir augstākā alus meistarības pakāpe, labu un kvalitatīvu izejvielu kombinācija, un sazin kas vēl, tā veikli izvairoties no ASV Brewers Association definīcijas.

Interesanti, ka Līvu/Lāčplēša alus Aldara pēdās neseko, savam kraftam sarūpējot atsevišķu zīmolu un cītīgi izvairoties no tā saistības ar nekrafta māti. Viņu Lielvārdes alus jau no paša sākuma ir amatnieku alus. Tas, ka viņi ar amatnieku alu mēģināja tulkot craft beer, nepārprotami skaidrs no pagājušajā gadā TVNET publicētās reklāmrakstu sērijas (ar krāšņiem epitetiem pilno rakstu par craft beer renesansi iesaku izlasīt, man ļoti patika tas, ka “zemeslodi šķērso amatnieku alus cunami”).

Cēsu alus vispār stāvēja malā un lēni mocīja Brūža it kā kraftu. Pamodās nupat un, kā baumo, taisās izlaist alu ar skaidru un nepārprotamu craft beer nosaukumu. Bet kopumā daudz mazāk aktivitāšu kā pirmajiem diviem.

Lielo multinacionālo darītavu darbības princips arī Latvijā ir visai vienkāršs – maksimāli saduļķot ūdeni. Šitais ir krafts, šitais ekskluzīvs, bet šitais no vectēva alus mucas. Labs veids kā brūzim, kas līdz šim ražojis lētākus alus, patērētājiem pamatot jaunu, divreiz dārgāku šķirņu izlaišanu. Kvalitatīva alus izlaišana lielajam brūzim ir zināma problēma, ja par šo alu brūzis vēlas vairāk naudas, nekā ierasts.

ASV lieldarītavas situāciju parasti risina par dažiem desmitiem miljoniem iegādājoties īstas craft darītavas. Tās teorētiski ar šo darījumu pazaudē craft beer statusu, bet Brewers Association par lielām bēdām, izskatās, ka tas alus patērētājus pat īsti neinteresē, ja alus aizvien saglabājas labs. Craft brūža Goose Island pārdošanas laikā pirms dažiem gadiem ABInBev izpelnījās milzu publicitāti, taču tagad, pēc līdzīgiem gandrīz ikmēneša darījumiem, liela uzmanība tiem pievērsta netiek. Tas pats slavenais Brooklyn aldaris braukā pa pasauli, Carlsberg kraftu slavēdams un nemaz nebēdādams par tehniskām definīcijas niansēm. It kā jau nav arī par ko piesieties, jo viņa reklamētais alus ir labs.

Kopumā nemaz nav slikti, ka aizvien vairāk tiek ražots labs alus. Tomēr esmu viegli skeptisks par to, ka korporatīvā kultūra jāsveic tikai ar sajūsmas saucieniem. Lielo darītavu akciju īpašnieks ir pavisam cits zvērs kā mazo darītavu, it īpaši tad, ja attiecīgā uzņēmuma akcijas tiek kotētas biržā. Jo akcijas bieži pieder bezkaislīgiem biznesmeņiem, kuri alu bieži vien pat nedzer un kuriem darītava ir vien trīsburtu biržas indeksu apzīmējums. Protams, arī mazā biznesa īpašnieki nav altruisti. Tomēr, manuprāt, mazo darītavu īpašnieki, daudz biežāk nekā lielo, rīkojas šķietami neracionāli. Nepamatoti dārgas un sarežģītas alus šķirnes, pārāk mazas partijas, ekstravagants un nepārdomāts izejvielu izlietojums, peļņu nenesoši pasākumi. Un tieši tur, vismaz no alus dzērāja puses, nereti slēpjas mazo alus burvība, ko replicēt lieldarītavām ir praktiski neiespējami. Lielajām jebkurš solis ārpus ierastā ir iepriekš analizēts vismaz piecās ekseļa tabulās.

Latvijā šo korporatīvo kultūru var lieliski redzēt, Baltijas tirgū izlaižot it kā vietējās un tradicionālās alus šķirnes identiskās pudelēs, tikai ar dažādiem “stāstiem”. Jo reāli jau neviens tam uzmanību nepievērsīs, izņemot dažus tvītus; parastā vietējā prese tikai pārraksta alus darītavu sagatavotās preses relīzes ar Copy-Paste metodi. Tādēļ nav nekādu grūtību spiest uz korporatīvajā migā pārbaudītiem risinājumiem, nevis reālai jaunradei. Mums Lietuvā labi aizgāja nogatavināts tumšais, jūs Latvijā nokopējiet pudeli un iesaiņojumu, tikai citu alu ielejiet.

Noteikti arī nevēlos aizstāvēt tos, kas zem mazās un izteikti nacionālās amatnieku alus darītavas zīmes nekaunas pārdot saskābušu, nenorūgušu, pliekanu un gluži vienkārši negaršīgu alu. Defektīva alus partija par parasto cenu, jo izliet būtu pārāk dārgi, diemžēl ir pārāk bieža parādība. Cūkojas daudzi, turklāt ar kvalitātes problēmām bieži izceļas tieši mazie.

Nesen arī tapa savdabīgs projekts – Latvian Craft Beer.  Ekskluzīvs un īsteni tradicionāls latviešu alus projekts ar anglisku nosaukumu, jo latviešu valodā taču pietrūkst vārdu. Zem tā savu produkciju realizē Madonas, Krāslavas alus, Saldalus, Bursh un Raiskumietis. Nešaubos, ka arī citi mazie darītāji sekos šim piemēram.

Iespējams, ka daļa craft prieku beigsies tad, kad kāda darītava (visticamāk neliela, ar sūdīgu alu, bet uz Vecrīgas tūristiem orientēta) pieteiks preču zīmi ar Craft beer nosaukumu un sāks pārējos dzīt prom. Pliks craft, bez beer patiesībā jau ir Latvijā reģistrēta preču zīme, bet īpašnieki ir New Wave Group no Zviedrijas, kaut kādu apģērbu izplatītāji.

Kamēr craft vārds aiz okeāna sāk mocīties agonijā (Latvijā lēnāk, jo te viss alus jomā notiek vismaz pusgadu pēc ASV), ASV Rietumkrastā parādās indie beer. Termins aizgūts no mūzikas industrijas. Alus, kuru ražo mazas un neatkarīgas mazās darītavas. Latviski jau termins ir sen – mazās darītavas. Te uzreiz skaļi jābļauj – lielums nenosaka kvalitāti, kas Latvijā ir ļoti aktuāli, it īpaši ņemot vērā to, ka Latvijas pseido-sentēvu lāgeris ar augstu diacetila līmeni Latvijā tiek dažkārt uzskatīts par alus kvalitātes etalonu.

Viens gan ir skaidrs, craft būs dead pietiekoši drīz. Domāju, vēl pirms vēl tiks atrasts adekvāts tulkojums latviešu valodā. Vienlaicīgi ar robežas zudumu starp kraftu un nekraftu, mazajiem un lielajiem – ražotāji būs spiesti vairāk koncentrēties uz garšu un kvalitāti, nevis krāšņām fantāzijām par konkrētā alus vēsturi un tā izšķirīgo lomu mūsdienu kultūrā. Joprojām paliks grūtības tikai no etiķetes vien saprast, vai konkrētais alus ir labs vai slikts. Taču, ja viss būtu tik vienkārši, tad nebūtu interesanti nepārtraukti meklēt labāko alu un krogā stundām diskutēt par konkrētā alus pozitīvajām un negatīvajām īpašībām.

Ziemas alus 2015

kā es dzēru tumšos ziemus alus. kopumā man garšoja.

Pienācis ir janvāris,

Jādzer tagad porteris.

Un stiprais ziemas alus.

Gribēju uzrakstīt haiku, bet nesanāca. Tagad jau februāra sākums, bet janvāra laikā pamēģināju veselu virkni ziemas alu, gan tumšos, gan stipros. Visus Latvijā brūvētos noteikti nē. Drīzāk tos, kas pagadījās pa ķērienam vienā RIMI, Labietī un Valmiermuižas veikalā. Daži bija neaprakstāmi drausmīgi, tādēļ palika ārpus raksta. Mani aizvien vairāk izbrīna alus, kas maksā vairāk nekā 2 eiro pudelē un garšo pēc atšālējušās purva rāvas. Laikam ar etiķeti ķer tādus muļķus kā es un pēc laika izlaiž to pašu, tikai ar citu nosaukumu.

Atgriežoties pie ziemas aliem, pirms dažiem gadiem būtu bijis grūtāk atrast ko vairāk par ikgadējos Aldara un Cēsu ziemas alus. Vēl jāpieskaita daži mūžīgi nemainīgie tumšie no Piebalgas, Užavas un Bauskas. Šogad izvēle bija daudz grūtāka un finansiāli ietilpīgāka.

valmiermuižas alus

Valmiermuižas Proves porteris Nr. 1 (2013)

Citus numurus nebiju saglabājis. Tumši brūns ar milzīgi biezām, tumši brūnām un noturīgām putām. Lieliski. Smaržo arī patīkami, pēc iesaldena tumšā iesala. Garšā gan viss nav labi, pārāk jau nu salds, laikam apiņu bijis par maz. Ja būtu mazāk saldumu un nebūtu asi rūgteni nelabas piegaršas, tad būtu labs. Nebija vērts glabāt.

Valmiermuižas Proves porteris Nr. 5 (6,8%, 2015)

Visas proves man sarežģījušas matemātiku, labi, ka nav a, b un c varianti katrai. Pudeles aizmugurē izlasīju, ka Valmiermuiža brūvē craft alu. Latviski muižas alu. Bet šis porteris nav slikts. Nav defektu, bet nav arī efektu. Viegli grauzdēts iesals, patīkams rūgtums un pavisam nedaudz ūdeņains.

Valmiermuižas Ziemas alus (2012)

Smarža viegli saldens iesals, nekas cits, putas izčākst kā vecs sniegs lietusgāzē. Alus ir pliekani salds, nedaudz glumjš, tā vien gribas pēc alus izskalot muti. Laikam pēdējā nav laba alus pazīme, tādēļ līdz galam ilgi glabāto pudeli neizdzēru.

Valmiermuižas Ziemas alus (2015)

Labs iesaldens iesals ar vieglu apiņu aromātu. Garšā tas pats iesals ar nelielu rūgtumu, nedaudz sildošs. Labi sabalansēta garš bez piedevām. Patīkami dzerams, tādu var noteikti vēl.

6 gab ziemas

Labieša Lenteņu kāvējs (7,2%, 2014)

Lenteņu kāvējs iesper ar apiņiem un dedzinātu iesalu. Pēc šī nevienam citam alum vairs nav garšas. Nežēlīgi lielisks, izcili dzerams un uz ilgu laiku neaizmirstams, citu vārdu nav.

Labieša Kamīns (6,6%)

Nepatīkami saskābušas kumelītes. Ziemas feils.

Cēsu Brūža Ziemas porteris (5,8%)

Izskatīgs, brūns un dzidrs. Viegls grauzdējums, kas sajūtams arī garšā. Paviegls, taču ļoti baudāms porteris, noteikti labākais no pēdējo gadu Cēsu ziemas darinājumiem.

Aldara Šokolādes stouts (6,9%)

Nupat tikai pamanīju, ka etiķetei virsū prove numur seši. 19.gs. pārvācotā latviešu valoda nu jau līdz Aldarim tikusi. Man bija zināmas bažas par šo alu, jo pirms dažiem gadiem Tallinā gadījās iegādāties igauņu Aldara pseido-stoutu, kuru vairāk par dažiem malkiem iedzert nebija iespējams. Bet uz Aldara jaunumu, par laimi, tas neattiecas.

Tumīgs alus, garšā grauzdēts iesals un labs apiņu rūgtums, kas neļauj saldumam izpausties. Lielisks aldara darbs, vēlāk vēl pietiekoši daudzus iegādājos. Delfu komentāros gan izlasīju, ka īsti vīri tādu alu gan nedzer, jo tur esot klāt šokolāde.

Malduguns Pilota Nakts (7,0%)

Kā kulaks uz acs. Patīkami, ka tik īsā laikā darītava spēj iedvest pārliecību, ka pudelē negadīsies brāķis, bet garantēti būs lielisks alus. Nezinu nevienu citu pēc-2010.gada Latvijas mazo darītavu, kurai būtu tik nemainīgi kvalitatīvi ražojumi.

Alus garšā patīkams grauzdēts iesals ar brangiem apiņiem un apakšā pamatīgs iesala fundaments. Lieliski. Nav ko piesieties, alus ir izdevies varen labs.

Tērvetes Tumšais (5,4%)

Tumīgs un patīkams, viegli dzerams ziemas alus bez īpaša rakstura. Bet nav slikti.

Viedu Aklais Randiņš (5.0%)

Svaigs un pavisam viegls tumšais. Tomēr kopumā garša nav pavisam bez defektiem, rodas sajūta, ka viegli nepatīkama rauga piegarša, kas uz beigām sajūtama vēl labāk. Iespējams, kādas konkrētās pudeles problēmas, bet tas jau nebija mierinājums, jo neviens man par kurjerpastu jaunu pudeli neatsūtīs.

aldara porteri

Aldara porteris (6,8%, 2012, 2013 un 2015)

Latviešu tumšā alus klasika, ko izmēģināju dažādu gadagājumu versijās. Ar Aldara porteri kļūdīties ir grūti, ja vien patīk Baltijas porteri. 12.gada alus likās maigs un vīnīgs, rūgtums gandrīz jau pilnībā izgaisis, tomēr atstājot pārpārēm labas un tumīgas garšas. 13.gada laidienam palicis mazliet vairāk apiņu, tādēļ šis liekas labākais no trijotnes.

Dzerot Aldara porterus, manā tviterī bija neliela un neproduktīva diskusija par to vai pasterizētu alu var nogatavināt. Manuprāt, ja dzēriens gadu gaitā tikai paliek labāks, tad ir vienalga vai alū ir dzīvs raugs vai nē. Protams, pasterizētam alum ir salīdzinoši nelielas manevra iespējas un garšā nav iespējams sagaidīt izmaiņas par 180 grādiem, tomēr var lieliski nogludināties visi asumi. Tā arī notika un par to man prieks.

Ziemas alus 2015/2016 uzvarētāji:

  1. Labieša Lenteņu Kāvējs, viennozīmīgs līderis ar pamatīgu atrāvienu no pārējiem. Taisnības labad jāatzīmē, ja šīgada versija ir īpaši labi izdevusies.
  2. Malduguns Pilota Nakts. Un Aldara Porteris. Jācer, ka nākamgad parādīsies vēl kāda darītava, kas ražos tikpat labu porteri, pašlaik laikam Valmiermuiža kandidātos.
  3. Trešās vietas cienīgs neviens nebija. Bija vairāki dzerami ali, bet nekas īpašs, turklāt katram kādi trūkumi. Mani nepatīkami pārsteidza tas, ka Valmiermuižas ali bija tik neveiksmīgi gatavinājušies, svaigie bija ievērojami pārāki. Nejutos arī priecīgs par Labieša un Viedu skābuļiem/nesanākušajiem.

Tērvetes Tumšais

Jauns gads jāsāk ar jaunu alu. No vienas puses, jaunais tumšais no Kroņauces nav nekas milzīgi negaidīts, jo brieda jau vismaz trīs gadus. No citas puses, Tērvete tik ilgi un fundamentāli bija aizrāvušies ar gaišajiem aliem, ka tumšā alus dzemdības nav gluži ikdienišķa parādība.

Cik esmu novērojis, pagaidām jaunums pieejams tikai ļoti ierobežotā veikalu skaitā; pats alu iegādājos vakar Kroņauces Saimē, turklāt paņēmu pēdējos.

Tērvetes Tumšais

Bet nu pie lietas. Tērvetes Tumšais (5,4%) liekas visai izskatīgs, ļoti bagātīgām un jaukām putām. Smaržā mazliet karamele, bet garša samērā tumīga un iesaldena. Ne tik salda, lai liktos pārmērīgi. Pēcgaršā ir sajūtams rūgtums, tomēr pēc glāzes izdzeršanas paliek jūtams saldums. Kopumā neslikti un dzeras labi. Arī cenas/kvalitātes attiecība laba – Saimes veikalā 90 centus maksāja, taču tur jebkurš Tērvetes alus par patīkamām cenām – RIMI nez vai lētāk par 1.20 eiro būs iegādājams.

Jācer, ka šī nav tikai pārbaudes partija un arī turpmāk tumšais tērvetnieks garšos tikpat labi.

Becks kraftalus – Taste the World

Tādi laiki pienākuši, ka pat vācu Beck’s ir ķēries klāt kraftalum. Jaunā sērija saucas “Taste the World”, bet vairāk var izlasīt viņu mājaslapā Becks Taste the World. Alus satīstīts glancētā melnā kartonā un pildīts stilīgās trešdaļlitra pudelītēs, droši vien, lai tādā veidā attaisnotu samērā augsto cenu.

2015-07-12 13.40.35Parasti šādus brīnumus izlaižu, jo gadījies daudz haltūras baudīt, bet nevarēju pretoties alus giganta valdzinājumam. Turklāt man ļoti garšo vācu pilzenieki un gribējās redzēt vai ar Beck’s jaunumu būs tikai neliela vai smaga vilšanās,

1873 Pils (6%). Seši procenti, kas tas par pilzenieku? No pilzenes alus tomēr kaut ko vieglāku parasti sagaidu. Garšai gan nav ne vainas, samērā labs gaišais lāgeris ar patīkamu apiņu piesitienu, taču nesaprotu kādēļ šis par Pils alu jāsauc. Nākamais ir it kā angļu Pale Ale (6,3%) ar Cascade apiņiem. Te atkal gribas piesieties, nemaz alu nedzērušam – kaut arī labi zināms, ka jau kopš 19.gs. angļu importēja labi daudz ASV apiņus, Cascade tomēr ir visai mūsdienīga šķirne. Pats aus gan garšo visai labi – nav netīkamu piegaršu, turklāt apiņu doza tieši laikā, bez jebkādiem pārspīlējumiem. Un kā pēdējais ir austrāļu Amber Lager (5,7%). Arī labs un patīkams.

Kopumā neslikts alus, kuru mierīgi varētu dzert vēl, taču nedaudz nepatika visi tie mārketinga stāsti. Un nesaprotu, kādēļ visi viņu ali nevarētu būt ar tik labu garšu, bet ir jāražo tie ūdeņainie.

 

Mājas alus rokasgrāmata 2

Kas lēni nāk, tas labi nāk. Beidzot gatava mājbrūvēšanas roksgrāmatas otrā versija. Vēl daudz vairāk informācijas, bilžu, shēmu un paskaidrojumu, kā arī pirmās versijas kļūdu labojumi. Viss latviešu valodā un par brīvu pdf failā (18 MB).

Mājas alus rokasgrāmata

Gribu vien piebilst, ka rokasgrāmatā vietām ir sniegta subjektīva informācija, bet mājbrūvēšanā nav viena labākā un pareizā paņēmiena vai viedokļa. Visi labojumi un ierosinājumi tiek laipni pieņemti uz epastu: dzeralu pie gmail com

Latvijas labākās darītavas 2013.gadā

Labietis ir uzvarējis. Manā aptaujā, kuru decembra sākumā publicēju šeit pat blogā – gan kā gada lielākais notikums, gan kā gada labākā darītava. Kopā abos jautājumos nobalsoja līdz simts cilvēku, precīzi pateikt nevaru, ja nevēlos maksāt par IP adrešu analīzi. Pavisam noteikti apzinos, ka aptauju manā blogā aizpildīja nevis vienkāršie alus dzērāji, bet gan hipsteri, gīki un citi, kas neatbilst vidējam Latvijas alus patērētājam, kurš, visticamāk nemaz nav dzirdējis pusi no šī gada alus jaunumiem.

1.jautājums – 2013. gada labākais/interesantākais/nozīmīgākais/kvalitatīvākais alus notikums

1jaut-m
Klikšķināt uz bildes, lai redzētu to pa visu ekrānu

2.jautājums – 2013. gada labākā darītava

2jaut-m
Klikšķināt uz bildes, lai redzētu to pa visu ekrānu (jaunā cilnē)

Manā personīgajā vērtējumā 2013.gadā uzvar Malduguns/Labietis. Dalīti. Jāatzīst uzreiz, ka visi Labieša ali man negaršo, kaut arī vairāki ir izcili, piemēram, Pelašķu Velns vai gardā VIVA sērija, taču vismaz darīšanas sākumā sanāca arī pa brāķītim. Maldugunij alu maz, bet visi lieliski jau no paša sākuma. Augsto vērtējumu tautas balsojumā Malduguns, visticamāk, izpelnījās tādēļ, ka atvēries pavisam nesen un visiem svaigas emocijas. Attiecībā uz Valmiermuižu, varētu piestrādāt pie garšas, īpaši augstāka pieprasījuma periodos vasarā, bet es jau te sāku piesieties.

Tāpat noteikti jāatzīmē Aldaris un Cēsu alus. Man nepatika tas, ka uz gada vidu lielai daļai Aldara alu mainījās izcelsmes valsts, tomēr jaunie pavasarī ieviestie ali nebija pārāk slikti. Pavisam noteikti izcēlās Cēsu fon Zīversa sērija ar labi dzeramu saturu. Uz šī dueta fona Lāčplēsis nobālēja, kaut gan dzirdēts presē, ka arī viņiem šogad labi pārdošanas rezultāti.

Papildus mana atzinība tiek Valmiermuižai par izskatīgo iepakojumu, vislabāk man patika trīspaka. Arī Aldara ekskluzīvā portera divpaka ir samērā pievilcīga. Savukārt Malduguns etiķetes ir atšķirīgas un pavisam foršas, ceru, ka tas ienesīs jaunas vēsmas līdz šim nāvīgi garlaicīgajā Latvijas alus etiķešu saimē.

Vēl vēlos piebilst, ka mediju karalis šogad bija Valmiermuižas darītava. Iespējams, Aldaris visus pārspēja ar publikāciju skaitu, slēdzot savu Rīgas ražotni, taču visa šī publicitāte nebija pārāk pozitīva. Savukārt Valmiermuižas darītavas pārstāvju izteikumi tika citēti pa labi un pa kreisi, kas darītavai ar tik mazu mārketinga/publicitātes budžetu ir labs sasniegums.

Bija arī darītavas, kas nedarīja neko, tikai pārdeva alu. Bauskas, Brenguļu, Madonas, LIDO, Užavas un pat jaunā Latgales bija nemanāmas uz pārējo fona. Tik un tā visiem labi un visiem izaugsme. Tomēr nešaubos, ka daudz labāka izaugsme bija tiem, kas aktīvi ņēmās sociālajos tīklos un eksperimentēja ar garšām un jauniem aliem. Kopumā aizvadīs ražīgs gads ar milzu kaudzi jaunumu. Ceru, ka uz šīs pozitīvās nots viss turpināsies.

Vēl intereses pēc atskatījos uz saviem gada sākumā izteiktajiem pareģojumiem un izrādījās, ka daļa piepildījušies. Salīdzināšanai izmantota VID akcizēto preču statistika pirmajiem desmit 2013. gada mēnešiem, nekas jaunāks nav pieejams.

  • Mazo un lielo darītavu tirgus daļa saglabāsies aptuveni nemainīga. Mazo darītavu daļa ir 13% šī gada pirmajos deviņos mēnešos. Tikpat, cik 2012. gadā.
  • Pavisam lēnām, bet saruks 2 litru PET pudeļu nozīmība un apjomi. Precīzu skaitļu man nav, bet Aldara PET ražotnes slēgšana par šo tendenci liecina, tāpat bundžoto un pudeļoto alu pieaugums. Iespējams, daļu lēto PET alu aizvietos lēts alus bundžās.
  • Būs jaunas mazās darītavas, kas cīnīsies par savu vietu mazo darītavu tirgū. 2013.gadā ir parādījušās Lankalnu, Labietis, Malduguns, Stargorod, kraftAldaris. Nākamgad būs vēl daudz vairāk jaunpienācēju.
  • Netālu no Jelgava sāks darboties jauna iesalnīca. Tas nebija pareģojums, bet fakta konstatācija.
  • Kopējais alus patēriņš un ražošana neko daudz nepieaugs, cik nu saulainais laiks vēlēs. Pat patēriņu bija taisnība, jo patēriņam Latvijā nodots tikpat, cik līdzīgā periodā pagājušā gadā. Saražots par 5% vairāk (+6,4 miljoni litru), to līdzsvaro lielāks imports (+2,1 miljoni litru) un lielāks eksports (+8,9 miljoni litru). Nevienu mēnesi, ieskaitot rudens mēnešus, Latvijā nav saražots mazāk alus nekā tajā pašā mēnesī pirms gada. Kas liek apšaubīt saistībā ar Aldara slēgšanu izteiktās vaimanas par slikto uzņēmējdarbības klimatu Latvijā.

Un tad vēl cita vēsts. Alus ir labi, bet gribas nelielu atpūtu no rakstīšanas, tādēļ uz gadu vai pusotru paņemšu radošo atvaļinājumu. Mans blogs paliks uz vietas ar visu rakstu arhīvu, bet maz ticams, ka tajā tik drīz parādīsies jaunumi.

Visiem Laimīgu Jauno gadu!

Dean’s Scene Portlendā

Skatoties Brew Dogs seriālu pamanīju, ka Portlendā ir savdabīgs alus iestādījums, kas saucas Dean’s Scene, kuru pēc noskatīšanās iegūglēju. Kā var noprast, Dīns un viņa sieva ir pusmūža hipiju pāris. Dīnam patīk brūvēt alu mājās un sanākot pat ļoti labi, taču Deivs savu mājbrūvēto alu nepārdod. Viņš savas mājas pagrabā iekārtojis tādu kā bāru, kur visiem apmeklētājiem piedāvā par velti (precīzāk, ieteikto 10 USD ziedojumu pie ieejas) nogaršot savus mājbrūvējumus, cik tik vien lien. Un tā kā visa būšana notiek privātmājas pagrabā, tad nevienam tur nav aizliegts smēķēt, turklāt Dīnam ir medicīniskās marihuānas atļauja, līdz ar to smēķēta tiek ne tikai tabaka.

dean2

Gada nogales porteri

Porteris, neapstrīdami, ir alus karalis. Tādēļ mani ļoti priecēja ražīgā šī gada nogale, kad pie pircējiem nonāca vairāki sakarīgi tumšie ali. Manuprāt, trīs 2013.gada labākie porteri ir Valmiermuižas Nr. 1. Malduguns Pilota Nakts un Aldara Ekskluzīvais Porteris, turklāt visi veikalu plauktos nonākuši aptuveni vienā laikā. Tādēļ visus noliku blakus, lai salīdzinātu pa īstam.

3porteri1

Malduguns Pilota Nakts (6,7%) ir lielisks. Traki gards porteris, nemaz negribas analizēt viņa labumu. Attiecībā uz Valmiermuižas Porteri Nr.1 (6,8%) zinu, ka Valmiermuiža vēl tikai pārbauda garšas, neko nevajagot salīdzināt, jo šis jau tikai viens variants utjp. Tik un tā, viss ir labi sanācis, kaut arī šis alus ir mazliet skarbāks un asāks par iepriekšējo. Arī Aldara Ekskluzīvais Porteris (6,8%) nav slikts, tas ir maigāks par parasto, tik ilgi pagrabā neglabāto variantu, taču mazliet iztrūkst labuma. Tas nav tik komplekss un gards kā divi iepriekš minētie.

Nobeigumā jākonstatē viens. Porteri ir ļoti labi, šajā nelielajā konkursā uzvar Malduguns taču mābrūvētāja Anda L. šārudens porteri, kurus man tas gods bijis baudīt, visus trīs komerciālos atstāj ēnā. Par to visi var pārliecināties Līgo Ziemā pēc 2 nedēļām, kur Anda porteris nelielā daudzumā būs pieejams izlejamā veidā.