Darītava uz kruīzu kuģa
Publicēts July, 30 at 7:55 am
Īsti nemaz nezināju, bet izrādās, ka komerciāli alu brūvē arī uz kuģa. Pagaidām gan pasaulē ir tikai viena darītava (ir gan bijuši precedenti arī agrāk) un tās garšīgais produkts, protams, lielākoties paredzēts vācu auditorijai.
AIDAblu visā savā godībā. Avots: AIDA Cruises
Viss notiek uz AIDAblu, jaunākā no AIDA kuģiem, kas ūdenī nolaists šī gada sākumā. Šim kruīzu kuģim, protams, piemīt veselu virkni dažādu rādītāju, kas ir vislielākie/augstākie pasaulē, bet tas nav īsti svarīgi.
Aldaris pie fermentācijas tvertnēm. Avots: Cruise News Daily
Par alus brūvēšanu uz kuģa rūpējas salīdzinoši nelielā Hövels alusdarītava no Dortmundes, kura brūvē tikai lāgerus. AIDAblu darītavas jauda ir ap 180 000 litriem alus gadā, kopējais fermentācijas tvertņu tilpums ir 13 000 litru.
Manuprāt, varētu būt samērā patīkami šādā braucienā dzert svaigu alu.
Alus patēriņš pa mēnešiem
Publicēts July, 28 at 8:52 am
Kopā salīdzināšanai saliku divus nelielus grafikus – alus ražošana un realizācija Latvijā tagad un pirms 70 gadiem, izteiktu procentos no kopējā gada apjoma.
Avoti: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Alus darītāju savienība
Izskatās, ka tagad daudz lielākas svārstības, īpaši jau uz Jāņiem, kad alu ražo un pārdod divas reizes vairāk kā februārī.
Liekas, ka atšķirības galvenokārt tādēļ, ka pirms 70 gadiem alum bija samērā konstants pircēju loks no pārtikušākā gala. Tajā laikā alus vidējais patēriņš uz cilvēku gadā bija aptuveni 10 reizes mazāks nekā tagad (ap 6,5 litri pret 65-70), domājams, galvenokārt alus mežonīgās dārdzības dēļ – vienreiz jau rakstīju, ka pudele alus 30.gados ap 2 ls mūsdienu naudā maksāja. Interesanti ka tukšā pudele vien sanāktu ap 40-50 santīmiem mūsu naudas.
Sarkanais trijstūris bija pirmais pasaulē
Publicēts July, 26 at 8:57 am
Uz domām par šo ierakstu mani uzvedināja Hops and Glory, kur tika aprakstītas arī Bass darītavas gaitas, piebilstot, ka mūsdienās reti kurš ir dzirdējis par šo brūvētavu. Arī es īsti nebiju, kaut gan liekas, ka alu esmu dzēris (nelikās nekas īpašs, labs gaišais angļu eils). Tomēr pirms nieka 150 gadiem šis 1777. gadā dibinātais brūzis Burtonā pie Trentas bija pasaulē lielākā darītava un ražoja ap 120 miljonus litru alus gadā (jeb 2 Aldara rūpnīcas).
Bass ir bijis nozīmīgs arī pavisam citā veidā. Pateicoties milzīgajai konkurencei alus nozarē Anglijā un eksporta tirgos, lielākajiem alus ražotājiem radās nepieciešamība aizsargāt savu produktu no pakaļdarinājumiem, kā arī labāk izcelt savu unikalitāti. Tā 1876.gadā Bass alus darītava pirmā pasaulē oficiāli reģistrēja preču zīmi (pilns apraksts Lielbritānijas patentu valdes mājas lapā), kura bija vienkārši alus pudeles etiķete. Vispār jau arī pasaules otrā preču zīme piederēja Bass – sarkans rombs Bass stiprajam alum.
Pa kreisi oriģinālā preču zīme, kas reģistrēta Lielbritānijas Patentu valdē, pa labi - aptuvena tā laika etiķete
Protams, preču zīmes pasaulē eksistēja jau kopš labi seniem laikiem, tomēr Lielbritānija pirmā (aptuveni reizē ar Franciju un ASV) ieviesa stabili funkcionējošu mehānismu preču zīmju tiesiskai aizsardzībai. 19.gs. beigās lielākā daļa preču zīmju visās pasaules malās bija reģistrētas un aizsargātas.
Celmlauža prieki gan bija īsi, jau pārdesmit gadus vēlāk visus lielos angļu darītājus no to šķietami neieņemamajiem troņiem ātri vien gāza Pilzenes un citi lāgeri. Un amerikāņu lāgernieks Coors nopirka slaveno Bass. Tā paiet pasaules godība…un, starp citu, Bass jaunā īpašnieka MillerCoors rūpnīca Goldenā (ASV) pašlaik ir pasaulē lielākā darītava – 2,5 miljardi litru gadā jeb aptuveni 40 Aldara rūpnīcas kopā.
Pašreizējais Bass logo, kurš MillerCoors paspārnē dzīvojas mazs un nenozīmīgs
Hops and Glory
Publicēts July, 22 at 9:13 am
Viens no pasaules slavenākajiem alus rakstniekiem Pīts Brauns brauc pa jūru uz Indiju meklēt India Pale Ale saknes un pa ceļam stāsta daudzus aizraujošus stāstus par alu un citiem alkoholiskajiem dzērieniem, īpaši jau attiecībā uz Anglijas kolonijām Austrumindijās.
Ja godīgi, biju pārsteigts par aprakstīto milzīgo apmēru masveida nodzeršanos, kas šajās kolonijās tika piekopta, jo tirgotājiem īsti nebija ko darīt starplaikos starp kuģu piestāšanu, turklāt turp brauca pārsvarā izlases kontingents. Piemēram Džozefu Koletu (Joseph Collet) atsūtīja ieviest zināmu kārtību uz izvirtības pārtņemto Benkulenu (Sumatras salā). Taču tā vietā, lai tikumība uzvarētu un tiktu nodrošināta ienesīgo piparu kravu eksportu uz Angliju, Kolets dzēra tik briesmīgi un mežonīgi, ka East India Company tas nesa zaudējumus, jo alkoholu nodrošināja darba devējs. Piemēram, 1716.gada jūlijā, Koleta vadībā 19 vīri, ja var ticēt East India Company atskaitēm, kuras parasti bija pietiekoši precīzas, mēneša laikā tika galā ar 894 pudelēm dārga claret (agrāk sastopams tumšais franču rose no Bordo) vīna, 294 pudelēm Bērtonas gaišā alus, 6 pudelēm Shiraz vīna, 274 pudelēm palmu vīna (ļergas, aptuveni 20 – 50% stiprumā), 650 litriem Goa (arī palmu ļergas veids), kā arī aptuveni 1900 litriem Batāvijas araka (arī palmu ļerga). Nav nekāds brīnums, ka tajā laikā vidējais balto mūža ilgums, uzturoties Austrumindijās, bija tikai daži gadi un reti kad nāvē nebija vainojams alkohols.
Bet bez alkohola stāstiem (kuri, starp citu, lieliski parāda kā gandrīz 200 gadus lielu daļu Āzijas pārvaldīja pārdzērušies Eiropas deģenerāti) un reti saturīgo IPA alus, daļēji arī Baltijas portera un Madeiras vīnu vēsturi, tā ir arī interesanta ceļojumu grāmata, domāju, ka pat tiem, kas par alu īpaši neinteresējas. Noteikti iesaku nopirkt un izlasīt.
Dzēru Cēsu alu
Publicēts July, 21 at 12:54 pm
Domāju, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka Cēsu alus pēdējā gada laikā šajā blogā ir ticis apveltīts ar vislielāko kritiku gan rakstos, gan it īpaši komentāros; grūti būt pat uzskaitīt visus epitetus, kuri tam veltīti. Arī aptaujā par Latvijas garšīgāko alu rezultātus par īsti labiem nevar nosaukt – otrā vieta no beigām nav nekas izcils. Īsi sakot – klasisks ļaunais lielais alus darītājs, gandrīz kā no grāmatas. Tādēļ izmantoju izdevību par šo tēmu parunāties ar Cēsu alus mārketinga un pārdošanas direktoru Gustavu Zatleru.
Vispirms gan bija jāpamēģina Cēsu nefiltrētais (~6,2%), kurš ir pagalam viltīgs, jo pietiekoši stiprs. Nevaru teikt, ka bija izcils, drīzāk normāli dzerams; ja būtu mazliet vairāk norūdzis un attiecīgi mazāk salds, kā arī rauga klātbūtne būtu mazāk jūtama, tad pat īpaši piesieties nevarētu. Izrādās, ka Cēsu nefiltrētais vismaz attiecībā uz pildīšanu esot roku darbs, jo darītavā vismaz pašlaik nav automātisku iekārtu šāda veida alus pildīšanai, īpaši jau mazos apjomos. Bet daudziem patīkot un laikam visu vasaru šo alu pārdos arī pie rūpnīcas Cēsīs.
Tāpat pirmo reizi arī dzēru Cēsu Maiz (4,6%) – kukurūzas alu, kur kādi 20% iesala ir kukurūzas. Gustavs gan paskaidroja, ka par spīti manām bažām, šis ir vienīgais no Cēsu aliem, kuram pievienotas jebkādas kukurūzas piedevas. Garša tāda, kāda šim alum pieklātos, vienīgai izbrīnīja salīdzinoši augstais alkohola saturs. Kaut kā liekas, ka alum, kurš lielos daudzumos atdzesētā veidā jādzer karstā vasarā, pienāktos mazāki grādi, lai var ilgāk turēt.
Pēc alus dzeršanas varēja pāriet pie sarunas. Protams, ka pirmais jautājums bija par lielo darītavu nīdēju iemīļoto pulveralu. Es nekad neesmu sapratis kādēļ tiek uzskatīts, ka lielās darītavas alu gatavo no mistiska pulvera, kurš alu padara draņķīgu. Diemžēl arī Gustavs nevarēja šo baiso noslēpumu atklāt, bet, protams, pieļauju, ka, ja maģiskais alus pulveris būtu pieejams arī realitātē, tad neviens aldaris, kurš nakti un dienu domā kā padarīt brūvēšanas procesu lētāku, nemocītos ar iesala sagādi, glabāšanu, malšanu un citiem pietiekoši dārgiem pasākumiem.
Runājām par lielajām un mazajām darītavām un to, kuras ir ļaunākas un kādēļ tieši ļaunajiem ar alus pārdošanu iet tik labi. Par savu vietu zem saules nikni cīnās arī lielie, diemžēl nevar noliegt to, ka lielas darītavas ir efektīvākas, tām ir labs izplatīšanas tīkls un tās spēj ražot ievērojami lētāku alu. Turklāt, kā norādīja Gustavs, viņu kļūdas pamana daudz biežāk un lamājas stipri nesaudzīgāk un neizvēlīgāk, tādēļ lielās darītavas ar savām kvalitātes kontroles sistēmām nevar atļauties tirgot alu, kurš neatbilst attiecīgajiem standartiem un noteiktos gadījumos to ir spiesti izliet. Manuprāt, šeit pietiekoši pamatoti kāds akmens būtu jāiemet mazo dārziņā, jo ir labi zināmi gadījumi, kad „nestandarta” (būsim godīgi, vienkārši sūdīgāks nekā parasti) alus zem citas etiķetes vai nosaukuma un bez atsaucēm uz ražotāju brīvi aiziet brīvajā tirgū.
Iepriecinājumu gan neguvu attiecībā uz jautājumiem par porteriem, kuri Cēsu variantā pašlaik ir pieejami traki reti reizi gadā. Visi iepriekšējie stoutu (neko tādu veikalā nemaz neatceros) un eilu projekti esot izgāzušies, jo tos Latvijā neviens īsti negrib. Mans uzskats gan ir, ka vajag brūvēt, pēc laika pieradīs un sagribēs, bet diemžēl arī šeit ekonomiskās realitātes spēlē ļoti spēcīgu lomu.
Vēl papļāpājām par alus restorānu Merlin, kuram derētu nedaudz paplašināt piedāvājumu, īpaši izlejamo alu jomā un arī samazināt cenas. Ļoti iespējams, ka abas lietas arī notiks.
Man jau likās interesanti. Es joprojām nedzeršu Cēsu „ekonomiskos”, kuri sastāda lielāko daļu tā piedāvājuma, bet vienmēr ir derīgi uz visu paskatīties arī no cita skatu punkta ar mazo darītavu neaizplīvurotām brillēm.
Ogļu un naftas alus
Publicēts July, 19 at 7:27 am
Godīgi sakot, nemaz nebiju gaidījis, ka Latvijā šovasar varētu parādīties kaut kas jauns tumšā alus jomā. Vēl mazāk gaidīju, ka tas būs kas atšķirīgs no esošā piedāvājuma. Varen smalki sanācis, ka Lāčplēša Melnais Dzintars un Aldara Melnais Zelts pat apzīmē ogļūdeņražus, kurus izmanto kā kurināmo – viens akmeņogļu paveidu, bet otrs naftu. Rodas sajūta, ka Aldaris un Lāčplēsis dikti cenšas sacensties ar vienu un to pašu, vispirms jau alus sacensības, tad atkal tumšie. Tāpat liekas, ka Liepājas brūveris savas aktivitātes izvērš daudz nopietnāk nekā agrāk un interesanti būs uzzināt uz kura alus darītāja rēķina notiks Līvu/Lāčplēša pieaugums šogad. Tā kā Cēsu iet normāli, tad laikam atliek tikai Aldaris.
Cena arī abiem aptuveni vienāda, tādēļ nopirku salīdzināt.
Zelta Black (4,2%) vispirms. Melnajam Zeltam pievienoti īpaši apiņi. Netiek gan norādīts ar ko tad šie apiņi atšķiras no citiem. Bet tas jau skaidrs – ja mārketinga daļa nespēj izdomāt neko, ko varētu pateikt par alu, tad vienmēr var uzrakstīt – īpaši apiņi, īpašs iesals vai vismaz īpaša etiķete. Un tad tā frāze etiķetes aizmugurē par gaišāko no tumšajiem aliem…
Izskatās pavisam labi, samērā melns ar viegli iebrūnām un samērā blīvām putām, kuras gan traki ātri saplok. Smarža ir lieliska, viegli salds un nedaudz grauzdēts iesals. Un te nu pasākums beidzas.
Garša ir praktiski nekāda, samērā patīkams tumšs iesals, nedaudz, nedaudz apiņu un samērā patīkams un sauss nobeigums. Un pārforsēts saldums, tas laikam personīgi, bet nevaru to diemžēl izturēt.
Melnais Dzintara (4,6%) pasaulē eksistē Lāčplēša alus sacensību ietvaros un pašlaik saņēmis aptuveni 15% balsu vairāk nekā pārējie sekotāji. Izskats samērā līdzīgs Zelta Black, vienīgi putas daudz baltākas, smarža galīga nekāda.
Toties garšas frontē Lāčplēša darinājums liekas labāks, viegls iesals, smuki nobalansēts ar mazliet apiņiem, lēni izšūstošu nobeigumu un patīkami iesalainu pēcgaršu.
Kaut arī, manuprāt, šajās sacensībās uzvar Lāčplēša brūvējums, īsti daudz neko sliktu nevar teikt par abiem. Vismaz pagaidām nepamet sajūta, ka šie ir labāk nostrādāti nekā daudzu pārējo darītavu ali. Un ir cenas vērti (ap 50 santīmiem), kas nav maz. Būtu patīkami, ja arī gaišo alus jomā varētu dabūt kaut ko tikpat labu par 50 santīmiem, īpaši ņemot vērā, ka tumšo alu pagatavošana nereti ir nedaudz sarežģītāka kā gaišo.
Protams, salīdzinot ar labu un vieglu tumšo čehu alu, šie abi diemžēl neiztur īpašu kritiku. Bet mazs solītis pareizajā virzienā ir sperts un Latvijā ieviests kas jauns tumšā alus jomā.
Latviešu akmeņu alus no ASV
Publicēts July, 15 at 12:53 pm
Māris Kukainis no Ķiršukalna (Cherry Hill) Ņūdžersijā mājās taisa patiešām lielisku un daudzveidīgu alu. Vēl interesantāk ir tas, ka viņš īsteni senas latviešu/baltiešu alus tradīcijas rāda arī amerikāņiem, tās gan nedaudz pārveidojot atbilstoši mūsdienās izmantotajām izejvielām un ekipējuma.
Šajā gadījumā attiecībā uz alu ar karstajiem akmeņiem video ir apskatāms nedaudz zemāk un plašāku informāciju var palasīt te (angļu valodā).
Kurš ir Latvijas alus?
Publicēts July, 9 at 7:06 am
Šī tēma tiek cilāta pietiekoši bieži. Tradicionāls latviešu, alus tāds un šitāds, kuru dzēra senie latvieši.
Man nav skaidrs kas ir kas ne tikai no visiem izteikumiem, bet arī papētot gan normatīvos aktus. Visi aldari izpilda atbilstošās prasības un savu zīmolu vai konkrētu alu reklamē kā latviešu. Tajā pat laikā izrādās, ka daļu brūvē Lietuvā, bet tas jau pareizā kārtībā uz etiķetes ir uzrādīts. Un tā nedara tikai lielie un ļaunie. Rēzeknes Brūvera pudeļu alus top Lietuvā, ārpus Latvijas tiek brūvēts arī Ilgezeem alus; ir ali, kurus tikai brūvē ārzemēs, bet pudelēs pilda pie mums.
Nenoliedzami, pastāv arī mūsdienu realitātes, Latvijas ražošanu un iekšējo tirgu jau labu laiku regulē Eiropas Savienība, nevis vietējie deputāti, tādēļ pat Zaļo Karotīti piešķir tad, ja produkta sastāvdaļas tikai vismaz par 75% ražotas Latvijā. Nevar taču prasīt, lai cepumiem pieliek Latvijas cukuru un sāli, kuri nemaz neeksistē. Šie 75% tomēr man liekas ļoti pieklājīgs lielums, jo, ja painteresējas par kaut vai eko un zaļajiem zīmoliem, nereti īsts ekoprodukts drīkst būt arī tāds, kurā eko ir tikai pārdesmit procenti no produkta gala apjoma.
Tikpat labi var argumentēt, ka īstais suns nav aprakts izejvielās, bet ražošanas procesa atrašanās vietā. Vai atkarīgs no uzņēmuma vadītāja tautības.
Ar šo aptauju, ja tās rezultāti izrādīsies interesanti, varbūt varētu aizsākt nedaudz plašāku diskusiju un uzzināt, teiksim, pašu aldaru domas par šo jautājumu, īpaši to, kuri apgalvo, ka ražo alu, kuru var uzskatīt par Latvijas produktu.
Tātad, visas vasaras garumā piedāvāju alus mīlētājiem aizpildīt anketu. Ļoti priecātos par pārdomātām atbildēm. Objektivitātei gan der atcerēties, ka miežu iesalu ārpus tēvzemes Latvijas darītavas iepērk jau vairāk nekā gadsimtu, tāpat apiņus, un ir ļoti labi zināms, ka arī Ulmaņlaikā mājās tapušais brangais un īstais miestiņš nereti bija pilnībā no veikalā pirkta un no ievesta iesala gatavots. Protams, tas nenozīmē, ka šāda prakse ir atbalstāma, īpaši ja pretendē uz preci, kura ražota ar teritoriālām un nacionālām pretenzijām.
Īsā saite uz aptauju – http://is.gd/dk7nE.
Kaut kas ar to alu nav labi
Publicēts July, 1 at 7:18 am
Biju jau nolēmis šo tēmu daudz necilāt, īpaši jau uz Jāņiem, kad jāvalda pozitīvai, pacilātai un nedaudz ieskurbušai gaisotnei. Tomēr lasot šāda veida rakstus man grūti nekomentēt, tādēļ visu pārcēlu pēc Jāņiem.
Īsumā – reklāmrakstā! Latvijas Avīzē (sestdiena, 19.jūnijs, 2010) Uldis Pumpurs, Užavas alus saimnieks, aicina aizsargāt vietējos alus ražotājus. Ar vienkāršām un pārbaudītām populistiskām metodēm – gan ierobežojot ārzemju alus importu, gan ierobežojot ķimizētā alus ražotājus (konkrēti standarta “ļaunos” Aldari, Cēsu un Lāčplēša). Ja godīgi, ir diezgan grūti ir izsekot atsevišķiem tur paustajiem domu lidojumiem.
Viena no idejām man kļuva skaidra uzreiz – ja nevaram saražot lētāk un labāk, tad jāaizliedz konkurenti. Līdzīgi kā Krievijā – uzliekam ievedmuitu, lai pirktu žiguļus. Vienīgais, ka nepērk tik un tā, un nacionālais automobilis iebrauc aizvien lielākās un lielākās auzās. Es pat nerunāšu par Užavas saimnieka apgalvojumiem, ka lielie ražotāju ali nemaz nav Latvijas alus vārda cienīgi, jo pieder ārzemniekiem, kurus interesē tikai peļņa. Interesanti būtu noskaidrot kurā Latvijas darītavā izmanto Latvijā darinātas alus vārīšanas iekārtas, nu kaut vai tikai spainīti, vai arī kura, izņemot Tērveti, pilnīgi visas sastāvdaļas neieved no ārzemēm? Nacionālpatriotisku un īsti latvisku ūdeni pilnīgi vienādā mērā izmanto gan Aldaris, gan Cēsu, gan virkne citu mazu un lielu darītavu. Un pilnīgi jāsāk domāt, ka peļņa jau Kurzemes aldari neinteresē nemaz, viņa alus ir Latvijā gandrīz vai pats dārgākais gluži vienkārši tāpēc, lai uzturētu kvalitātes standartus un tauta pārāk nenodzertos.
Lasot stāstus par krīzi un alus nozari, ik pa laikam raisās domas par pasaules ačgārnību. Daļā pasaules mazās darītavas par krīzi ja ne nav sajūsmā, tad īpaši nesatraucas – biznesam nekas nekait, tas pietiekoši labi pat pieaug, jo spiedīgos apstākļos samērā daudzi patērētāji izvēlas labu kvalitāti un atsakās no ūdeņainiem alus lielkombinātu brūvējumiem. Tā notiek ASV, tā notiek Čehijā un citur. Protams liekombināti dod darbu daudziem, tādēļ arī par to kritumu arī pārāk priecāties nevajadzētu.
Bet Latvijā, kā jau tam pienākas, ir spēkā citas realitātes – mazie nīkuļo, bet lielajiem iet pavisam labi – ekonomiskās klases alus ir pietiekoši pieprasīts un liekas, ka izaugsme turpināsies ar vēl lielāku sparu. Un tad ir jāsāk domāt kāpēc tā notiek? Manuprāt pēdējā laikā aizvien lielāku apstiprinājumu iegūst tas, ka pircēji izvēlas alu, kura cena atbilst kvalitātei un viņiem nav liekas naudas ko pārmaksāt par vēlmi tikai piederēt kāda mazā ražotāja ekskluzīvo produktu pircēju lokam. Aizvien vairāk arī man sākt likties, ka lielo ražotais alus maksā daudz atbilstošāk kvalitātei, nekā vairāku mazo brūveru alus. To ilustrē nesen veiktais nelielais eksperiments – mazo un lielo darītavu alus garšas alus dzērāji nemaz nespēj atšķirt. Pats arī sevi esmu pieķēris pie domas, ka, piemēram, Cēsu Mītavas vai Aldara Latvijas Sevišķais ir ļoti cienījami savas grupas izstrādājumi.
Interesanti, ka Tērvetnieks, nedaudz nometot cenu, maijā ir panācis rekordlielu darītavas noslodzi. Protams, arī Užavai jaunais lētā gala Užavnieka alus būs loģisks risinājums un spēs alus darītavai piedāvāt pieklājīgu atkāpšanās ceļu, neatzīstot sakāvi un teorētiski nemazinot izsmalcinātā alus slavu. Turklāt ļoti, ļoti ceru, ka netiks īstenots mans ļoti ķecerīgais domu lidojums – ka jaunais alus nebūs tas pats gaišais esošais, tikai pārdots lētāk, jo jauna recepte maksā naudu un tikai vēl vairāk sarežģī ražošanu – divas dažādas etiķetes un cenas ir krietni lētāks risinājums nekā divi dažādi ražošanas procesi. Zināms, ka šāds pasākums Latvijas aldariem ne vienmēr ir svešs. Bet tie jau tikai tādi iespējamie minējumi.
Man tomēr nav skaidrs kādēļ mazās darītavas gadiem ilgi neveic nekādus pasākumus darbības uzlabošanai, tikai reizi gadā LADS publiski nopūšas, ka neiet galīgi labi. Viegli jau vainot akcīzes nodokli un PVN, negantos pāridarītājus lielveikalniekus un vēl ļaunākus importētājus, mājas alus darītājus, kontrabandistus un visus citus, bet ja viss ir tik sasodīti slikti, tad kāpēc dažām darītavām (Tērvete, Valmiermuiža, Brenguļi) īpašu problēmu tik un tā nav? Valmiermuiža pat plāno paplašināties, arī no Tērvetes puses šādi plāni dzirdēti pēc tam, kad šajā pavasarī optimizēts mazo akcionāru skaits.
Protams, visvieglāk ir uzturēt augstu cenu un gaidīt pircējus – kādu laiku nauda nāks tāpat, jo patērētāju uzticība mazajām Latvijas darītavām ir reti apskaužama, gluži kā hokejā – komanda zaudē, bet fani tik un tā priecājas un bļauj. Laikam šī uzticība dažam labam iegājusi beigu fāzē.
Nobeigumā, manuprāt, ir vietā paša lieluzņēmēja reklāmrakstā izteiktie vārdi, kas paliek daudz zīmīgāki atceroties to, ka ar pompu uzceltais brūzis pēc palaišanas tā arī nav spējis panākt lielāku alus darītavas noslodzi kā 40-50% apmērā:
“Ir pierādīts, ka sabiedrībā vadītāji spēj būt vien septiņi procenti cilvēku. Visiem mūsu valsts vadītājiem nav vajadzīgo prasmju, bet komandēt un gudri runāt viņi vēlas.”
Es tam pilnībā piekrītu, diezgan nožēlojami ir tas, ka visi šie ierēdņi, valdības kaitnieki un nemākuļi ir vainīgi pie tā, ka godīgi uzņēmēji, kuri investēja jaunā ražotnē, tā arī nespēja savus, iespējams, pārāk ambiciozos plānus īstenot.
Lāgeris ienāk mūsmājās
Publicēts June, 29 at 7:41 am
Liekas, ka sen nav nekas rakstīts, bet tas dažādu iemeslu dēļ, nevar jau visu laiku pie datora sēdēt.
Tomēr pa Jāņiem notika pietiekoši interesantas lietas – kamēr mēs svinējām, tikmēr kā vienmēr nežēlīgi informatīvais Rons Patisons ir sapublicējis veselu lērumu saistošas informācijas, arī par tēmu, kas visiem Latvijas alus mīļotājiem tuva – lāgeriem.
Jo, kā visiem zināms, lāgerim un tradicionālam latviešu alum saistība ir tikai pasakās un alus darītavu reklāmās – te visās toņkārtās vienāda veida batonus ausīs bāž gan „labie” mazie, gan „ļaunie” lielie darītāji. Vēl pirms nieka 150 -200 gadiem šāda veida alus bija pietiekoši nepopulārs un valdīja eili – ali ar augšējo fermentāciju, kuri smuki rūga ne tikai ledus pagrabā ar noteiktu temperatūru, bet visos mājas pakšos.
Bet par to kā tad tas īsti notika, ir sasodīti maz informācijas. Nemaz nerunājot par Latvijas teritoriju, kur alus darītāju pieraksti no šī laika ir stipri reti un stipri šaubīgi. Toties vācieši, precīzāk austroungāri, neslinkoja. Te ir neliels grafiks par alus darītavām Bohēmijā (lielu daļa tagadējās Čehijas).
Kā jau var redzēt - tikai 10 gadu laikā eili iznīkst, bet lāgeri kļūst populāri.
Tāpat atļāvos brīvā veidā iztulkot nelielu gabaliņu no 1876.gadā izdotā žurnāla The Popular Science Monthly, tagad vienkārši Popular Science, numura (šajā pat numurā, starp citu, ir ne mazāk saistošs raksta ar nosaukumu „Mormonisms no mormoņa skatu punkta”).
Vienīgais iemesls šīm plašajām izmaiņām – izmaiņām, kuras prasa lielāku laika, darbaspēka un naudas patēriņu ir papildus kontroles iespējas, kuras tās nodrošina aldarim pār nejaušiem slimību fermentiem. Šo fermentu, kuri, jāatceras, ir dzīvi organismi, aktivitāte samazinās temperatūrās zem 10 grādiem un tik ilgi kamēr vien tie atrodas letarģiskā stāvoklī, alu neskar ne saskābšana, ne pūšana. Zemās fermentācijas alus tiek brūvēts ziemā un turēts vēsos pagrabos; aldaris tādējādi to var pārdot pēc vajadzības, tā vietā, lai saspringtu uz patēriņa nodrošināšanu, kas nepieciešama, lai izvairītos no zaudējumiem, kas rodas alum izmainoties, ja tas ticis par ilgu uzglabāts.
Tātad lāgeris bija labs tāpēc, ka varēja kontrolēt bojāšanos, to uzglabājot. Bet man nav īsti skaidrs kādēļ mūsdienās, kad baktērijas var kontrolēt 10 dažādos veidos, tik stingri jāpieturās pie joprojām dārgākās lāgeru raudzēšanas tehnikas. Tradīcijas, protams, labi. Bet tad vismaz būsim godīgi, ka tās nav pārāk senas tradīcijas ne Latvijā, ne Eiropā.
Via Shut up about Barclay Perkins
Beer Guide to Latvia 2.0 gatavs
Publicēts June, 14 at 10:37 am
Uff. Degustācija piespiedu kārtā ne vienmēr ir jauks pasākums un samērā jauki, ka tā ir galā. Tātad, te ir pasākums jaunā formātā – Beer Guide to Latvia otrais izdevums (šoreiz un turpmāk bez Good, lai neapbižotu CAMRA).
Daļa teksta ir pamatīgi pārstrādāta vai izveidota no jauna, pievienotas jaunas darītavas un jauni ali (daži tiks pievienoti vēlāk). Izmainīta alus novērtējumu sistēma, tagad vērtējums tikai dažiem, ievērības cienīgiem aliem. Attēli, tāpat kā agrāk, ir ne pārāk kvalitatīvi, bet neesmu mākslinieks un datorgrafiķis, turklāt tas viss bildēts ar sūdīgu dažus gadus vecu ziepjutrauku, šo pasākumu vēl paspēšu uzlabot vēlāk.
Turpmāk ceļvedi papildināšu visu laiku, nebūs jaunas un pēkšņas izmaiņas. Visas versijas un uzlabojumi, līdzīgi kā programmatūras izstrādē, tiks redzamā vietā dokumentēti, lai var saprast kas un kā.
Daži pilsoņi izteicās, ka būtu labi šāda lieta latviski. Nāksies sarūgtināt, diemžēl nebūs vis, turklāt latviski tas viss jau ir pieejams, tiesa, ne apkopotā veidā.
Viss joprojām pilnīgi par brīvu, bez jebkādām reklāmām un apmaksāta viedokļa, bet nu jau ar zināmiem autortiesību ierobežojumiem, saskaņā ar Creative Commons noteikumiem – ir atļauta tikai neierobežota nekomerciāla izmantošana ar atsauci, bet bez jebkādu izmaiņu veikšanas un pārveidojumiem.
Ceļvedis bilžu dēļ ir par dažiem megabaitiem smagāks kā iepriekšējais (pašlaik ap 7 MB), bet nedomāju, ka tas kādam problēmas sagādās. Iespējams, ka pēc Jāņiem, tad kad izlabotas lielākās kļūdas, tiks izveidota versija elektronisko grāmatu mīļotājiem, lai ir iemesls krogā izvilkt savu spīdīgo iPad un izrādīties.
Lai novilktu, jāiet uz angļu versijas lapu (tur ir arī versiju vēsture).
Latvijas garšīgākais alus 2010
Publicēts June, 2 at 10:14 am
Pirms kāda laika ieraugot šo astoņus gadus veco, taču reizē vienmēr aktuālo citātu, īsti nezināju ko domāt:
Latvijas alus tirgum ir raksturīgs viens liels līderis, runājot par kvalitāti, un tas ir Aldaris. Šeit ir arī daudzas citas alus brūvētavas, kas cenšas ieņemt noteiktu tirgus daļu dažādos veidos – gan ar cenas politiku, gan pārdodot alu lielās plastmasas pudelēs un ekonomējot uz to. Kvalitātes ziņā daži no šiem aliem nav nemaz slikti, bet citi ir slikti.
Tā kādā intervijā izteicās Carlsberg prezidents Nils S. Andersens. Nedaudz žēl, ka šis dāņu kungs nebija konkrētāks, turklāt ir nedaudz interesanti, ko Andersena kungs teiktu par 7% Apinīti 2 l plastmasas pudelēs, kuru ieviesa kādu laiku pēc šīs intervijas.
Tomēr reizē ari nodomāju, ka nebūtu slikti ne tikai galvenajiem alus kungiem izteikties pa labi un pa kreisi, bet arī no alus dzērājiem uzzināt viņu domas. Protams, var oponēt, ka vislabākā balsošana notiek ar pircēju maciņiem (Latvijas TOP20 katru ceturksni publicē VID Akcizēto preču pārvalde un tajā ar vienu izņēmumu ietilpst tikai ir tā sauktie ekonomiskie ali – visa veida Optima līnijas, Walter un citi.). Tomēr gribu iebilst, ka šajā gadījumā netiek ņemti vērā daudzi faktori, ieskatot to, ka ne visas darītavas ir uzstādījušas mērķi kļūt par Latvijas lielāko alus ražotāju. Ja jau viss būtu tik vienkārši, ka popularitāte=labs alus, tad Aldaris uz World Beer Cup sūtītu nevis Luksus, bet tautas tik ļoti mīlēto Apinīti.
Tā vietā es vēlējos uzzināt Latvijas labāko garšīgāko alu. Tādu, kas garšo vidējam un apzinīgam Latvijas alus dzērājam. Cerēju, ka aptuveni 400 balsotāji, kuri pirms aptuveni diviem mēnešiem publicētajā aptaujā piedalījās, ņēma vērā gan reputāciju, gan garšu, gan atmiņas par to kā pirms 3 gadiem veikalā nopirka konkrēta ražotāja skābu alu un nozvērējās nekad šī zīmola alum vairs nepieskarties.
Protams, bija vairākas izteikti defektīvas atbildes, bet pārsvarā biju pārsteigts par atbildīgo attieksmi ar kādi aizpildītāji bija alus novērtēšanai piegājuši. /vairāk informācijas par aptaujas objektivitāti raksta beigās/
Tad nu labākās alus darītavas vispirms.
Man uzreiz ļoti jāatvainojas alus cienītājiem, ka pirms dažām nedēļām, Tviterī nedaudz nopludinot rezultātus, biju palaidis garām Užavas alu, kurš ir godpilnais otrais. Tiešām nepatīkama kļūda, ceru, ka Užavas cienītāji piedos. Tabulā lejāk, var paskatīties nedaudz detalizētāk kas un kā (te un citur – 5 nozīmē izcili, 1 – izteikti draņķīgi).
Tātad pirmais trijnieks ir visai loģisks, bet pietiekoši interesanta man likās Valmiermuižas piektā vieta. Patiesībā ceturtā, kuru Valmiermuiža dala ar Bauskas alu (bet Bauskas ir nedaudz, nedaudz priekšā). Tāpat interesanta bija Piebalgas nobīdīšanās uz sesto vietu, kaut kā bija aizdomas, ka šī darītava tiks novērtēta augstāk.
Rezultātus apkopojot nedaudz citā veidā – gan ņemot vērā darītavas novērtējumu (vertikālā ass), gan to, cik daudzi aptaujas dalībnieki šo darītavu produktus ir dzēruši pēdējā pusgada laikā (horizontāli), izdalās četri visai interesanti grupējumi. Lasīt tālāk »
Atkal Bombardier Bar
Publicēts June, 1 at 8:13 am
Vienmēr ir patīkami, ja krogā ne tikai tiek paplašināts piedāvājums, reizē cenām paliekot samērīgām. Katrā ziņā, esmu pārliecināts, ka krīze ir nesusi ievērojamu pienesumu Latvijas krogu piedāvājumu, kultūras un cenu uzlabošanai. Bet šoreiz ne par visiem krogiem, bet vienu konkrētu, nedaudz atgriežoties pie iepriekš jau rakstītā. Pagājušajā nedēļā biju aplūkot Bombardier Bar svaigo piedāvājumu un tik ļoti biju pārsteigts par labajām lietām, ka vajadzēja rakstīt atkal.
Tagad papildus Young’s produktu rindai ieviesta arī cita angļu megadarītava – Greene King, kurai savukārt pieder virkne citu darītavu. Kaut arī parasti nemīlu alus monstrus, man grūti atrast iemeslus Greene King kritizēšanai, jo pēc palielināšanas un citu darītavu pirkumiem joprojām tiek ražots lielisks alus. Principā arī Anglijā šī darītava tiek kritizēta nevis par garšas/kvalitātes zudumiem, bet gan pārāk lielo izplešanos, īpaši attiecībā uz vietējo krogu pāriešanu tās īpašumā (pašlaik šai firmai pieder ~700 krogu).
Lai nu kā, viena no tās darītavām ir skotu Belhaven. Tā nu ir sanācis, ka Belhaven Scottish Stout jau dažus gadus uzskatu par vienu labākajiem stoutu pasaules pārstāvjiem. Un tad vēl vairāki lieliski stiprie ali, ieskaitot Belhavens Wee Heavy un Suffolk Strong. Pēdējais sastāv no divu alu maisījuma – 12% stiprinieka, kas ozolkoka mucās tiek noguldīts divus gadus un tikko brūvēta alus, rezultējoties traki labā, bet iedarbīgā 6% dzērienā.
Tur ir vēl citi, gan pa kādai IPAi, gan parastajiem angļu eiliem. Kā saskaitīju, pašlaik Bombardier Bar kopā ir kādi 27 pudeļotie eili un kādi 6 izlejami par pieņemamām cenām. Man šāda notikumu attīstība patīk un ceru, ka tā turpināsies.
Alus ar slāpekli
Publicēts May, 26 at 11:54 am
Gan jau ikviens ir redzējis Guinness reklāmas, kur viņu sauklis „Alive inside” tiek apspēlēts rādot mazo burbulīšu mākoņus alus glāzē. Tāpat ir pietiekoši labi zināms, ka šādu efektu rada slāpeklis, precīzāk slāpekļa un parastās ogļskābās gāzes maisījums un visa Ginesa dzīvība un pašlaik reklamētais izskats nav pārāk sens pasākums, kurš nesniedzas tālāk par pēdējiem pārdesmit gadiem.
Dzērienu mākslīga karbonizācija, tajos ievadot ogļskābo gāzi parādījās jau 18.gadsimtā. Alus nozarē tā ienāca aptuveni 100 gadus vēlāk, sniedzot iespēju filtrētam un pasterizētam alum piešķirt tādus pat, ja ne efektīvākus burbuļus kā dabiski rūgušam alum. 20.gadsimta vidū tam visam pievienojās vēl viens gāzes pievienošanas veids – tradicionālo alus rokas sūkni aizvietojot ar nedaudz vienkāršāku metodi – alu no mucas izspieda ar ogļskābo gāzi. Tā kā šo gāzi alū dabiskā veidā ir spējīgs saražot arī raugs, tad tas nevienam neko daudz netraucē un alus vienmēr ir labi uzgāzēts.
Jau sešdesmitajos gados šī metode bija stabili nostiprinājusies visā pasaulē, izņemot Britu salas, kur alus ražotāji un dzērāji vienmēr ir bijuši traki konservatīvi – viņi ne tikai līdz pat šodienai praktiski vienīgie ir saglabājuši tradīciju alu pumpēt ar rokas pumpi, bet tāpat visai bieži atturas no alus piespiedu karbonizācijas (un filtrēšanas un pasterizācijas). Tradīcijas ir laba lietas, bet nevar, protams, teikt, ka karbonizācija ir kas slikts, jo šādi netiek pieļauta gaisa klātbūtne un alus mazāk bojājas.
Nu vienalga, alus ražotāji, precīzāk, īru Giness, ievēroja, ka ogļskābajai gāzei pievienojot slāpekli, visai patīkami izmainās alus izskats, turklāt alus putas kļūst daudz noturīgākas. Jāpiebilst, ka slāpeklis nav nekas veselībai kaitīgs vai ļauns, jo gaisā ko elpojam aptuveni 80% ir slāpeklis, pārējais ir skābeklis un dažas citas gāzes. Tādēļ tika radīta alus ieliešanas sistēma krogiem, kur alu pildīja glāzēs ar oglekļa dioksīda un slāpekļa maisījumu un pirmo reizi tā atklātībā parādījās 1961.gadā Lielbritānijā – principā arī šis gads jāuzskata arī par mūsdienu Ginesa alu dzimšanas gadu. Ja ir vēlme pamēģināt nemoderno Ginesa alu, aptuveni tādu kāds tas bija agrāk, kad tapa daudzās visiem zināmās reklāmas par Ginesa alus veselību, veikalos jāmeklē retāk sastopamais Guinness Extra Stout.
Protams, uzreiz tika domāts par iespēju šādu pat efektu panākt arī dzērieniem bundžās, jo stoutam un dažiem citiem eiliem ir zema karbonizācija un slāpekļa prieki dzērienu ne tikai patīkami atsvaidzina to alus dzērāju acīs, kuri uzskata, ka alus bez burbuļiem un lielām putām nav alus, bet arī nodrošina ilgstošas uzglabāšanas iespējas bez ogļskābās gāzes izmantošanas.
Jau 1969.gadā tika atrasts risinājums, kurš tika patentēts, tomēr tehniskās grūtības liedza realizēt šo izgudrojumu dzīvē. Galvenā doma bija ieviest atsevišķu nodalījumu, kurā tiktu iepildīts slāpeklis, taču pasākumā bija pārāk daudz tehnisko grūtību, tādēļ Giness vienkārši ļāva patentam iztecēt.
1969.gada patents
Septiņdesmio gadu beigās tika izmēģināta cita veida pieeja – alus bundžām līdzi nāca špricei līdzīgs veidojums ar slāpekli iekšā. Kad alus saliets glāzē, ar šprici bija jāiesūc mazliet alus, tad slāpekļa un alus maisījums jāielaiž atpakaļ glāzē. Lieki teikt, ka šāds proces ir pietiekoši komplicēts, tādēļ šis produkts ārpus Īrijas netika izplatīts. Tāpat parādījās ar cita veida produkti, teiksim Guinness Surger agrīna versija, kura guva nelielu atsaucību ASV un Japānā.
Astoņdesmitajos gados tika uzsākti eksperimenti ar cita veida ierīcēm, mēģinot radīt uzticamu slāpekļa pievadīšanas veidu. Galvenā doma bija par nelielu rezervuāru, kuru varētu iemest alū. Samērā ilgi gāja tā, ne visai, līdz tika atrasta pareizā procedūra šādas ierīces ievietošanai.
Pirmā bundža ar slāpekli parādījās tikai 1988.gadā, guva lieliskas panākumus un tagad pietiekoši daudzi ražotāji vai alū vai sidrā ievieto plastmasas rezervuārus vai vienkārši bundžā iepilda slāpekli. 2001.gadā parādījās pirmās pudeles ar slāpekli, protams, vispirms Ginesa izpildījumā.
Guinness bundža ar slaveno bumbiņu
Tātad, kā viss notiek. Bundžā iepilda alu, mazliet šķidra slāpekļa un bundžu ātri aiztaisa. Kā jau zināms, slāpekļa vārīšanās temperatūra ir -196 grādi. Šķidrais un ļoti aukstais slāpeklis ātri uzsilst, uzsilstot izplešas un daļu alus (aptuveni 1% no bundžas vai pudeles satura) pa mazu caurumiņu iespiež plastmasas bumbiņā. Daļa slāpekļa izšķīst alū.
Jāatceras, ka bundžā visu laiku ir daudz lielāks spiediens nekā apkārtējā vidē. Kad trauks tiek atvērts un spiediens izlīdzinās, no alus atbrīvoties cenšas, gan slāpeklis, gan oglekļa dioksīds, radot jaukus burbuļus. Papildus visam pa vidu maisās plastmasas bumbiņa, no kuras ar vēl lielāku joni (mazā caurumiņa dēļ) ārā nāk slāpekļa un alus maisījums, kurš bundžā esošo alu pamatīgi izmaisa, piespiežot no tā izdalīties visām gāzes paliekām.
Rezultātā tiek iegūts alus ar kremīgām putām un zemu karbonizāciju, tajā pat laikā labi uzglabājams. Tieši tā kā vajag.
Alus cena
Publicēts May, 13 at 10:26 am
Krīzē bija viens liels labums – alus cena nokritās. Tagad krīze pāri, turklāt, kā izrādās, alus nozari tā ir skarusi visai maz, klāt arī vasara un alus cenas pakāpjas atkal augšā.
Pirms dažām dienām nedaudz panesās diskusija par alus cenu. Un tas mani mudināja padomāt par alus cenu celšanu un kādu labumu tas nes Latvijas alus darītājiem un kā šis labums izpaužas ilgtermiņā.
Tātad, varbūt varētu Jūsu viedoki divās nelielās aptaujās. Rezultāti īpaši apkopoti netiks, bet te vienmēr var atgriezties, tos apskatīt un izdarīt savus secinājumus.
