Pāri tumši zilajam un caurspīdīgas miglas klātajam Neišateles ezeram, vēl tumšākos mākoņos aust saule, mākoņu malas iekrāsojot spilgti oranžā krāsā. Pats sēžu vilcienā, kurš met slaidus un viegli vēmeklīgus lokus cauri vīna laukiem ezera krastās. Grūti to ilgi izturēt, tādēļ pārsēžos braukšanas virzienā – ātrvilcieni ar mehānismu, kurš pagriezienos paceļ to uz vienu vai otru pusi, tādējādi ļaujot līkumotos ceļa posmos sasniegt lielāku ātrumu, tomēr nav tas labākais izgudrojums. Un ja vēl iedomājas kā tādos jūtos paģirains cilvēks…
Mans šodienas galamērķis ir pierobežas pilsētele ar franču mēlei tipisko nosaukumu St. Croix. Sentkruā pirms kāda gadsimta un vairāk samērā plaši bija pazīstama kā muzikālo kastīšu pagatavošanas vieta. Gan tādu mazu un dārgakmeņiem izrotātu, kuras piederēja smalkām dāmām, gan tādu, kas atskaņoja lielus dzelzs diskus un bija gramafonu priekšteči. Mājās meitai arī ir līdzīga kastīte – krāsains, samērā netīrs un nozelēts nesaprotams sugas plīša putns ar uzblīdušu knābi, kuru paraujot aiz zaļas auklas, kas karājas no tā dibena, aptuveni minūti skan mazliet čerkstošas, taču meitu ļoti sajūsminošas melodijas. Ražota Ķīnā, ne Sentkruā, tādēļ laikam čerkst. Diemžēl tad, kad visa ražošana bija pašā plaukumā, Edisons izgudroja fonogrāfu, drīz arī radās vinila plates, tādēļ no visas industrijas palicis vien mūzikas kastīšu muzejs, kas daudzos ceļvežos minēts kā vienīgā Sentkruā ievērības cienīgā atrakcija. Ceļveži melo – Sentkruā ir viena no ievērojamākajām Šveices franču daļas alus darītavām.
Pati pilsētiņa ir tā paaugstāk kalnos, tādēļ stacijā vispirms jāpāriet uz šaursliežu vilcienu atiešanas peronu. Pa līkuloču sliedēm caur mežu vilciens brauc augšup, ik pa laikam spalgi taurēdams pirms pārbrauktuvēm bez barjeras. Tad iebrauc laukos, kuriem gar malām nokrauti cukurbiešu kalni, bet labajā pusē redzamas augstas kaļķakmens kraujas un nogāzes. Drīz tās paliek pavisam stāvas un to pakājēs izkārtojušās vismaz no attāluma pievilcīgas pilsētiņas ar obligāto baznīcu pakalnā virs ciematiņa. Vilciens uzsāk kāpienu augšā pa to pašu stāvo nogāzi, pārvarot vairāk nekā sešsimt augstuma metrus un baznīca pakalnā paliek tālu apakšā. Nu var redzēt iemeslu kādēļ šos kalnus sauc par Juras balkonu. Kreisajā pusē ir stāva klints, no kuras malas, pa kuru tik izpalīdzīgi brauc vilciens, paveras desmitiem kilometriem tāls skats pār līdzenumu, kā arī Neišateles un Ženēvas ezeriem. Ja nebūtu mākoņu, pavisam droši, ka būtu labi saskatāmas arī vairāk nekā piecdesmit kilometrus attālās ar sniegiem klātās Alpu virsotnes.
Liekas, ka Sentkruā izvietota milzu bļodā. To no visām pusēm ieskauj stāvas nogāzes, kuru lejasdaļā ir joprojām zaļas pļavas, augšdaļā blīvs mežs, bet pati augstākā mala pārklāta ar pavisam nelielu sniega kārtiņu. Tikai vienā “bļodas” malā ir izdauzīta šķirba, pa kuru redzams līdzenums lejā. Pati pilsēta atgādina tipisku, bet mazliet nomaļu un viegli apskrandušu franču mazpilsētu. Nelielas betona mājas, no kurām lielākā daļa liekas celtas 20.gadsimta vidū, bez jebkāda smukuma vai dekorācijām un jau paspējušas nobružāties. Neglīti tirdzniecības centri, uz mata kā Latvijas mazpilsētu padomju laikā celtie universālveikali. Pa ielām vējš dzenā kritušās lapas un dažādus mēslus, bet ielas pavirši izrotātas ar Ziemassvētku dekorācijām. Ēstuves ziemas sezonā ir slēgtas un ielas izskatās patukšas. Tāda pelēka ziemas depresija.
Brasserie des Trois Dames (Trīs Dāmu Darītava) ir novietojusies pašā centrā, blakus centrālajam laukumam. Tā pircējiem un apmeklētājiem atvērta tikai vienu dienu mēnesī – trīs stundas katra mēneša pirmajā sestdienā. Nav iespējams saprast, kur ēkai ir ieeja, jo kaut arī ir redzamas divas stiklotas durvis, tās ir netīras, bez jebkādiem uzrakstiem, arī aiz tām saskatāmās telpas ir tukšas. Vismaz no fasādes puses darītava liekas pamesta. Vēlreiz nostaigājot garām, pie vienas no ieejām pamanu uz ieplēstas lapas uzdrukātu paziņojumu, ka ja pie mājas stāv mašīna, var droši iet iekšā, gan jau kāds būs. Mašīna stāv, tādēļ speros iekšā priekštelpā, kur pie mazliet noskrandušas sienas stāv puslauzts no automašīnas aizmugurējā sēdekļa izveidots dīvāns. Ieejot pa nākamajām durvīm, viss pamatīgi izmainās. Atrodos palielā un ļoti omulīgā un siltā bāra ēstuves telpā, kurā jūtama patīkama koka malkas smarža. Pa vidu ir neliela bāra lete, kurai apkārt vismaz desmit galdu ar krāsliem un daži dīvāni, bet aiz stikla sienas aizmugurē redzami vārāmie katli un raudzēšanas tvertnes. Esmu vienīgais apmeklētājs un man pretī steidzas kāds vīrs, kuru no fotogrāfijām Trois Dames mājas lapā atpazīstu kā tās īpašnieku un aldari Rafaelu Metlē (Raphaël Mettler). Viņš sirsnīgi sasveicinās un, protams, uzreiz piedāvā alu, pastāstot par katru no pieejamajiem brūvējumiem.
darītavas ēka Rue de France 1
Te vietā būtu mazliet pastāstīt par darītavu no internetā sasēņotas informācijas. Vispirms jau par trīs dāmām, tās ir reālas personas, Rafaela sieva Silvija, kā arī viņa meitas Žūlija un Elīza. Brūzis dibināts 2002.gadā, taču tā apjoms bija visai neliels un pats aldaris naudu pelnīja citā pamatdarbā. Sākumā tika brūvēti galvenokārt vācu ali, taču braucieni uz ASV un Kanādu pievērsa viņa uzmanību eiliem. Pēc mācībām Siebel Institūtā ASV Rafaels alu padarīja par savu galveno nodarbošanos, iegādājoties bijušo galdniecību, tagadējo alus darītavas ēku un ierīkojot alus darītavu ar 1500 l kapacitāti. Pašlaik darītava ražo aptuveni desmit dažādus eilus, kuru lielākā daļa ir sezonālie.
Uz vietas dzēru Ziemassvētku eilu – Ale de Noël. Rafaels izstāsta, ka tas ir tumšais alus, kuram pievienotas beļģu Wit tipiskas garšvielas – koriandrs un rūgtā apelsīna miziņas, bet raudzēšanas tvertnē tikušas samestas svaigas piparmētru lapas. Pipermētras nejūtu itin nemaz, laikam bijušas pārāk maz, bet atturīgi lietotās garšvielas patīkami papildina tumšā iesala un izteikto puķaino apiņu garšu. Ziemassvētku alum nav jābūt saldam un ar krustnagliņām, lai garšotu lieliski. Dīvaini, bet šis pats alus pudelē garšo savādāk – tajā ir daudz vairāk izteikts zāļains rūgtums. Kopumā liekas, ka vienīgā šī alus nelaime ir salīdzinoši augstais alkohola saturs (7,2%).
Pie reizes uzmetu nelielu skatu darītavai. Tās vārīšanas un nogatavināšanas telpa ir maza, ar deviņām, kā šķiet, aptuveni četrtonnīgām fermentācijas tvertnēm. Līdzīgi kā mazās darītavās citur Šveicē, lielākā daļas alus tiek nogatavināts pudelēs, bet kegos pilda tikai nedaudz, pie kam, liekas, ka visi ir Cornelius veida kegi. Ejot prom, iegādājos dažādu alu sešpaku, kā arī šajā gadā darinātu Saison lielā pudelē. Pēdējais nemaz nav izlikts pārdošanai, bet, kad jautāju kādēļ pieejams tikai ar zemenēm aromatizēts Saison, man pastāsta, ka parasto gatavojot, gadījās ķibele ar karbonizāciju, bet par puscenu es to varu dabūt. Pārāk putojošs alus man problēmas nesagādā, tādus visai bieži esmu pagatavojis es pats, jo cukura un rauga attiecības ne vienmēr atbilst teorētiskajiem aprēķiniem.
Sentkruā ciematā gan ilgāk nav ko darīt, turklāt spēkā pieņemas riebīgi auksts vējš, kas atgādina, ka pašlaik tomēr ir decembris. Atpakaļceļu vienīgi atsvaidzina kādā mazā stacijā iekāpuši divi mazliet nošņurkuši ceļotāji, kuri uz miniatūrā vilciena galdiņa no savām somām izkrāmē divas sarkanvīna pudeles, alu, sulu, divus kukuļus maizes, sieru, žāvētu desu, žāvētu gaļu un vēl dažas citas uzkodas, un, skaļi šmakstinot un diskutējot par futbolu, notiesā labu tiesu no šī milzīgā pārtikas daudzuma.
darītavai ir smuka, iepriekš neredzēta izskata sešpudeļu paka
Stāsta otrā daļa turpinājās mājās, kur mierīgā garā nogaršoju vairākus līdzi atvestos Trois Dames labumus.
Sāku ar kviešu aliem. Uz pudeles teikts – La Fraîcheur; biere blanche aux agrumes (Svaigais; gaišais alus ar citrusiem) un šis brūvējums teorētisk ir beļģu Witbier. No skata un smaržā nav nekā neparasta. Garšā gan sajūtams Wit neraksturīgs un samērā izteikts greipfrūts, tāpat puķaini apiņi, kas nodrošina sausu un rūgtenu nobeigumu. Kopējais iespaids gan ir labs un patīkams, jo pret garšīgiem apiņiem man nav nekādu iebildumu. Ir arī Vakara Svaigais – Fraîcheur du Soir. Tas pats Wit, tikai stiprāks, nu jau ar 6,8%. Šis gan ir ne visai baudāms alus. Nepatīkams rūgtums garšā, arī pats dzēriens liekas pārāk salds, bet karbonizācija par mazu. Pieklājīgi sakot, rodas sūdīgs iespaids.
Voisine ir Kölsch. Visai grūti saprast vai šis alus radīts pēc noteiktas receptes vai arī kopā ir salietas citu alu paliekas un šis škidrums noraudzēts. Smaržā ir riebīgs un pavecs sviests, tomēr garšā neko tādu nejūt. Vismaz sākumā ne, jo uz glāzes beigām sviesta sajūta ir pietiekoši laba. Drīzāk Kölsch neraksturīga apiņu garša ar pavāju iesalu fonā. Dīvaina kombinācija. Kad apskatos, ko par šo alu saka citi – jā, sviestiņš gan garšā, gan smaržā ir daudziem trāpījies. Laikam hroniska ražošanas problēma.
Septiņgrādīgais Bise Noir nav Melnā Bise, bet gan Melnais Skūpsts. Uz etiķetes attēlota izģindusi sieviete nikābā, kas pa sniegu aiz sevis velk tukšas ragaviņas. Iespējams, atceļā no meža, kur atstāts nevarīgais vectēvs. Nevar tikai saprast, kur tas skūpsts. Šis alus ir imperiālais stouts. Smarža ir augļaina, iesalu praktiski nejūt. Garša mazliet neparasta, jo var sajust samērā daudz augļainuma. Ja smaržā tas traucē, tad garšā pat iederas. Kopumā nav tipisks Imperiālais stauts, bet nav arī negaršīgs, drīzāk jau uz labo pusi.
Biere Rousse, ir sarkanais īru eils. Šis drīzāk brūns, varbūt ar nelielu sarkanu nokrāsu. To biju jau dzēris pirms pāris gadiem un labums galīgi nekur nav pazudis. Ļoti patīkama augļaina garša, kurā sagaršojami priežu apiņi, nedaudz garšvielas; ar sausu pēcgaršu. Šis gan ir traki labs un viegli dzerams, noteikti labākais no vieglā gala Trois Dames aliem.
Kā pēdējais paliek apiņu Saison jeb Saison Houblon 2011. Tas pats, ko dabūju par puscenu, tādēļ to atveru virs izlietnes. Izlietnei gan parasti ir simboliska loma, jo vairākas reizes esmu piedzīvojis situācijas, kad aizdomīgs alus nevis vienkārši izšļācas pa malām un glīti notek kanalizācijām, bet akurāti ietriecas griestos. Nu jā, pēc tam no griestiem gan kāda daļa iepil izlietnē. Šoreiz piesardzība ir vietā un kāda sestā daļa alus patiešām strauji uzputo un straumē izgāžas ārā no pudeles. Uzreiz gan rodas aizdomas, ka pie vainas ir nevis pārlieku liela karbonizācija, bet gan neliela infekcija, tomēr Saison alū neliels zirgadeķis varbūt normāla alus sastāvdaļa. Alus ir samērā dzerams, ļoti augļains, ar ievērojamu apiņu klātbūtni, fonā neliels etiķītis. Ļoti, ļoti sauss, pat pārāk. Kopējais iespaids tomēr ir tāds, ka kāds mežonīgais raugs tomēr alū ir ticis un izteikums par pārgāzēšanu ir tādēļ, lai neatbaidītu pircējus – vizuālais izskats tomēr abos gadījumos ir vienāds, tikai pārliekas karbonizācijas gadījumā necieš garša. Beigās diemžēl liekas, ka arī 7 franki bija pārmaksāts. Pavisam nesmuki liekas tas, ka, lasot atsauksmes internetā, var secināt, ka ir vesels lērums cilvēku, kuri šo alu ārzemēs ir iegādājušies par pilnu cenu.
Esmu šīs darītavus alu dzēris arī iepriekš, ir gadījušies arī šo pašu šķirņu eksemplāri ar labāku garšu. Kopumā var teikt, ka ir daži labi ali, bet netrūkst arī tādu, kurus otro reizi ne pirkt, ne dzert negribētu. Iespējams, pietiekoši lielā alus daudzveidība pie vainas, ka aldaris visu alu kvalitāti nespēj uzturēt pienācīgi augstu. Tāpat ir aizdomas man ir par to, ka smukajā kartona kastē ir ielikti arī tādi ali, kurus nav izdevies pietiekoši laicīgi pārdot, tā teikt, nopērc labu alu un pielikumā dodam sliktus. Ar labajiem aliem aptuveni ir pietiekami, lai manas domas par Trois Dames darītavu paliktu vairāk pozitīvas nekā negatīvas, tomēr neuzskatu, ka gadījumā, ja darītava nespēj nodrošināt nemainīgu kvalitāti, tās ali ir pietiekoši augstās cenas vērti. Liekas ka darītava daļēji izbrauc uz cauri uz mazās darītavas sentimentu. Katrā ziņā, kādu laiku labāk izvēlēšos citu brūžu produkciju, tādu, kuri var nodrošināt labu garšu katrā iepirkšanās reizē.
Kad 
