Lietaini pretīgā dienā lietaini auksta atvaļinājuma laikā iegāju kaut kādā Luksemburgas supermārketā dziļi laukos. Velns viņu zin, kādēļ laukos pie viņiem ir tik smalki un lieli supermārketi, laikam tādēļ, ka Beļģija tuvumā un nabaga beļģi brauc tur tonnām vien iepirkt visādas preces, kurām pārtikušie luksemburgieši nav uzlikuši akcīzes nodokļus, pārsvarā degvielai un alkoholam. Visticamāk, es arī brauktu, ja šāda hercogiste būtu manā tuvumā, jo tas ir tik dīvaini, ka Eiropas Savienības bagātākajā valstī benzīns ir ievērojami lētāks kā Latvijā. Par kādiem desmit santīmiem litrā.

Pie alus plaukta uzreiz bija redzams, ka ar vietējiem aliem ir ļoti, ļoti slikti. Plauktos bija tonnām visa veidu Carlsberg un Heineken vismaz piecu veidu tilpumos un kaut kādi beļģu un vācu ali. Tie ar smukajām etiķetēm, foliju ap pudeles kakliņu un briesmīgi neizteiksmīgo garšu. Tādēļ kā vienīgo vietējo pārstāvi, kuram tika tas gods ceļot man līdzi un Latviju, izvēlējos to alu, kas bija pudelē ar atvāžamo korķi un cerēju izvilkt laimīgo lozi. Turklāt alus saucās Gambrinus, kā vēlāk izrādījās, viens no kādiem desmit vai vairāk pasaulē pašlaik brūvētajiem aliem ar Gambrinus nosaukumu. Pie reizes gribējās noskaidrot vai šis ir labāks par tāda paša nosaukuma Aldara alu vai nē. Vai Luksmeburgas alus dievs ir stiprāks par latviešu vai nē.

Battin Gambrinus (5,2%) ir dzeltens, tam milzu putas, kas ātri sakrītas, karbonizācija, kas ātri beidzas. Droši vien pēc šī ievada nav jāstāsta, ka smarža ir nekāda un garša gandrīz nekāda. Vienīgo pozitīvo garšas īpašību, kura jāmeklē gandrīz ar mikroskopu  - patīkamu rūgtumiņu malka sākumā,  pa nullēm izlīdzina, nē, krietni zem tās padzen nedaudz pretīga dārzeņu pēcgarša, kas tā vien mudina izdert glāzi ūdens pēc šīs glāzes alus.

Pavisam noteikti nav labāks par Dižo Gambrinus. Tur vēl būtu ļoti ilgs un tāls ceļš ejams.

Kaut arī šis īsti neattiecas uz alu, tomēr likās interesanti. To pašu nelaimīgo alkohola aizliegumu kontekstā. No 1925. gada12. augusta Policijas Vēstneša numura (izmantojot periodika.lv).

Agrāk bija pazīstamas konfektes ar dažu pilienu konjaka, liķiera vai ruma iepildijumu. Tagad konditorejās un dažos citos veikalos parādījušās bļodiņu veidīgas konfektes no šokolādes, ar spirta pildījumu, kuras pārdod par 10 sant.* gabalā. Stāsta, ja 5—6 tādas, konfektes noēdot, tad ēdējs sajūtot jau krietnu reiboni, bet ja noēdot vēl vairāk, tad esot galīgi apreibis. Šīs slavenās” konfektes piegādājot akc. sab. “Union”, Riga. Sevišķi tad, kad visi reibinošu dzērienu veikali ir slēgti, šīs “Union” pildītās šokolādes konfektes konditorejās lielā mērā pieprasot. Ievērojot to, ka galvenie konfekšu patērētāji ir bērni, mūsu jaunatne, kurus jau no mazām dienām ar tādā kārtā saģiftētām konfektēm pieradina pie alkohola, būtu vēlams, ka žūpibas apkarošanas likumā kādu pantiņu attiecinātu arī uz šo bīstamo parādību.

Kārtējais variants, kas parāda, cik daudzos veidos šādi aizliegumi tiek apieti un cik komplicētus likumus ir spiesti veidot, lai varētu izveidot tik sarežģītu daudzpakāpju aizliegumu sistēmu, ka beigās neviens neko nesaprot.

—

* domāju, ka mūsdienu naudā tas varēja būt nedaudz virs 40 santīmiem gabalā.

Īsts svaigprodukts, dzīvelīgi dzirkstošs, brūvēts pēc vācu alus tīrības likuma. Arī vāciešiem ir savs dzīvais alus, tā vismaz nopratu no Zischke Kellerbier aizmugurējās etiķetes, kas visa noklāta ar slavinājumiem. Alu nopirku kaut kādā vācu lielveikalā, tas atgādināja nelielas alus darītavas produktu, bet sanāca atkal uzrauties uz variantu, kad liels alus darītājs izlaiž pseido-mazo darītavu produktu. Šoreiz vainīgais ir Bitburger. Tik un tā, vācu Kellerbier ir mana vājība un nevaru mierīgi tiem paiet garām.

Zischke Kellerbier Original (4,8%) ir gaiši dzeltens un mālains, galīgi neko neredz cauru. Smaržā viegls iesals, svaigs un jauks raugs. Biezās putas lēnām, lēnām nosēžas, atstājot uz glāzes sieniņām smalkas mežģīnes.

Garšā iesalu gandrīz nejūt, dominē tikai garšīgs raugs un rūgti apiņi, kas komplektā ar izteikto karbonizāciju stipri kņudina muti. Manuprāt, Kellerbier tik traka uzgāzēšana gan nepiestāv, bez tās alus būtu daudz baudāmāks.

Zischke Kellerbier Dunkel (5,4%) ir sarkanbrūns ar bagātīgām un netīri baltām putām, tik blīvām, ka tās šķietami varētu griezt ar nazi. Smaržā jūtams karameļiesals, bet ne visai izteikts.

Garšā ir patumšs karameļiesals, bet saldumu nejūt, tas lieliski sabalansēts ar viegli rūgtiem apiņiem. Diemžēl liekas, ka pretstatā daudziem citiem aliem, šī tumšā alus garša liekas ievērojami neizteiksmīgāka par gaišo.

Kopumā, gaišo nopirktu vēl, bet tumšo gan vairs nē.

Atminējos par video, kuru aprīļa sākumā publiskoja kāda zviedru TV, kuras žurnālists Jonass Magnusons intervēja ABInbev galveno Stello Artois zīmola mārketologu Ziemeļeiropā Žanu Žaku Velenjēru (Jean-Jacques Velkeniers). Nesen noskatījos vēlreiz un nolēmu ielikt blogā, jo šo video pavisam noteikti ir vērts noskatīties līdz pat beigām (zviedriski ar angļu subtitriem).

Patiesībā jau neko drausmīgi revolucionāru neparāda. Tikai to, ka masveidā gatavotie lāgeri viens no otra neatšķiras, tādēļ lielo aldaru apgalvojums, ka viņi savu pircēju maciņus iekaro ar atšķirīgo garšu ir tikai fantāzija. Ir pat dzirdēts, ka pašmāju alus darītavu pārstāvji kā labu piemēru norāda to, ka aklajā degustācijā viņu alu neatšķiras no citu alus darītavu aliem. Esmu patiešām pārliecināts, ka viņi nemelo.

Viss jau it kā cilvēciski saprotams, tomēr aizraujoši un nedaudz smieklīgi. Ka pat mārketinga drektors nespēj ne sakarīgi aprakstīt to, kā viņu alus atšķiras no citiem, ne garantēt to, ka sava unikālā alus garšu atšķirs no citiem mazā aklajā degustācijā.

No visiem RIMI mājaslapā samērā kreisajiem fantazējumiem par Latvijas alus darītavām, man visvairāk patīk šis:

Rīga – Lāčplēša alus. Lāčplēša alus darītavas pirmsākums ir 1948.gadā Lielvārdē dibinātais leģendārais kolhozs Lāčplēsis, kur pirmo reizi alus tika darīts tā paša gada Līgo svētkos.

Lepnā Rīgas darītava, kas alu ražo Lietuvā/Liepājā un kurai nav nekāda sakara ar kādreizējā kolhozā “Lāčplēsis” darīto alu, izņemot nosaukumu.

Es pirms diviem gadiem ieliku īsu rakstiņu par to, kādus draņķus izmantoja alus darīšanai. Raksta vienīgā komentāra autors gan apšaubīja šo informāciju, rakstīdams, ka daudziem no tajā minētajiem augiem ir pozitīvs iespaids uz alu, tostarp, vītola mizām, kas varot mazināt galvassāpes. Diemžēl, ņemot vērā komentāra kopējo kvalitāti, es uzskatīju visu uzrakstīto par murgiem, taču izrādās, ka zināma taisnība komentētājam/ai tomēr ir.

Pirms dažiem mēnešiem Rons Patinsons savā blogā rakstīja, ka 1867.gadā izdotajā grāmatā “J.C. Leuchs Braulexikon”, ir teikts, ka Grodziskas alu* brūvējot, alus dzesēšanas un fermentācijas traukā tiek ievietotas vītola mizas, kas sekmējot raudzēšanu. Turpat arī norādīts, ka baltā vītola miza satur tanīnu un salicīnu.

Es pameklēju nedaudz vēl un izradījās, ka vītola miza brūvēšanā minēta arī citā šī autora grāmatā „Vollständige Braukunde”, kas izdota vairāk nekā 35 gadus pirms Rona Patinsona citētās. Tajā teikts, ka vītolu mizas satur tanīnus un rūgtas daļiņas, tādēļ tās var izmantot apiņu vietā un tās tāpat nodrošina alus uzglabāšanu. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmatas autors apraksta arī vismaz piecdesmit citus augus, kurus var pievienot alum.

Tomēr bez šī autora sarakstītajām brūvēšanas skaidrojošajām vārdnīcām neko citu alus un vītola mizas jautājumā nebija iespējams atrast. Izņemot to, ka nosacītais salicilskābes „atklājējs” Edvards Stouns (Edward Stone) 18.gs. saberztas vītola mizas efektivitāti mērīja, izmantojot piecdesmit pacientus, šo pulveri pasniedzot iemaisītu tējā, ūdenī vai alū.

Kopsavilkums sanāk nekāds. Vītolu mizas tautas medicīna visā pasaulē izmanto jau sen; ir zināms, ka mūsu kaimiņi poļi to lika klāt alum un ir ļoti varbūt iespējams, ka arī latvieši tā ir darījuši. Man gan nav īsti skaidrs, kādā nolūkā. Neliekas ticama versija par to, ka mizu pielika paģiru novēršanai nākamajā rītā. Tāpat grūti iedomāties, ka vītolu miza būtu plašāk un vieglāk pieejama kā visās mežmalās augoši apiņi, turklāt nez vai vītola mizas rūgtums ir patīkams garšā. Neesmu arī manījis vītolu mizu pieminētu nevienā rakstu avotā, kas attiecas uz Latviju un uz senākām alus darīšanas tradīcijām.

—

* Izmiris, bet nesen sekmīgi reanimēts Rietumpolijas alus veids, kuru brūvē, izmantojot tikai dūmu kviešu iesalu un poļu Lublin apiņi

Humoristikā žurnāla „Rūgtās Drapes” 1923.gada 3.numurā kāds Līvu Jurks dalās atmiņās ar zaļumballi, kas notikusi 1897. gadā un kuru rīkoja kāda lauku biedrība, bet ar alkoholu tai tirgoties nebija atļauts. Tik un tā alus bija pieejams.

Visi bija dejojot ļoti izslāpuši un drūzmējās ap bufeti kā bites ap stropu. Augļu ūdeni varēja dabūt pie bufetes, bet lai tiktu pie alus, tad bija jāizpilda dažas formalitātes. Alu nepārdeva, bet „aizdeva” jeb „palienēja”, pie kam aizdevējam drošības dēļ bija jāiemaksā „zalgos” par alus pilnu vērtību. Netālu no bufetes bij alus aizlienēšanas kase pie kuras Tezeļa vietā sēdēja žīdiete Frume. Alus kārotājs griezās pie Frumes ar lūgumu aizdot tik un tik daudz pudeļu alus, Frume ieturēja zalogu un izdeva zīmīti ar zaļuma svētku rīkotāju štempeli un pilnu vārdu. Šo zīmīti saņēmējs nodeva bufetē, kur saņēma vajadzīgo skaitu alus. Ne par velti zaļumu rīkotāji pie alus aizdošanas bija paredzējuši dažādas varbūtības pret kurām jau laikus apdrošinājās. Alus parādnieki bij tik slikti atdevēji, ka neviens vairs izdzert atpakaļ nenesa un, saprotams, līdz ar to pazaudēja savu iemaksāto zalogu, par ko nebūt nekurnēja. Pat uradņiks, kurs bija šajos zaļumos klāt, neatrada tur neko nelikumīgu un dzēra no Jāņa uzcienāts līdz ar citiem. Brūvera puisis veda vezumu pēc vezuma, kuru turpat eglītēs tūliņ pildīja pudelēs.

Stāstījums beidzas ar to, kā ar alu uzpildījies uradņiks saņem arī nelielu finansiālu kompensāciju. Līdzīgi atstāstījumi ir lasīti arī citur un, iespējams, ka tie nemaz nav izdomāti. Šos pamācošos tekstus pavisam noteikti der palasīt tiem, kas pašlaik spriež par alkohola tirgošanas ierobežojumiem, jau kuro reizi stāstot kā dažādi aizliegumi atrisinās alkoholisma problēmu.

—

Avots: periodika.lv

Nez vai to kādreiz esmu minējis, bet jau četrus gadus pats populārākais atslēgvārds, pēc kura no Gūgle atnāk uz manu blogu ir “Brenguļu alus”. Tas vidēji nodrošina vismaz pusi no visiem šāda veida apmeklētājiem.

Šomēnes pamanīju ko neredzētu – Brenguļu alus, pēc pirmajā vietā pavadītajiem aptuveni 45 mēnešiem ir gāzts no pjedestāla un to pārspējis ir “Tērvetes alus”. Nezinu pat ko par šo tendenci domāt. Iespējams, ka pie vainas tas, ka Brenguļu alus beidzot ir atklājis internetus ar savu Facebook lapu un lielākā daļa meklētāju līdz labsalus.lv nemaz nenonāk, bet iespējams, ka Tērvetes alus kļūs aizvien populārāks. Interesanti.

Papildinājums: Tas nenotika negaidīti, jo jau vismaz gadu vai pusotru “Tērvetes alus” bija otrs populārākais atslēgvārds.

Šo paķēru vācu lielveikalā ar ļoti trūcīgu alus izvēli. Labāk kaut kas, nekā nekas, turklāt pievilcīga likās arī ilkņainā mežacūka uz etiķetes. Vēlāk izrādījas, ka ir noķerts lielais laimests, jo alus ir negaidīti labs un garšīgs un ir ļoti žēl, ka tas nav nopircies daudz, daudz vairāk. Hachenburger darītava, jeb pilnā nosaukumā “Westerwald-Brauerei H. Schneider”ir no Reinzemes-Pfalcas zemes, kas ir viena no tām retajām pavalstīm, kur ražo ļoti daudz vīna un ļoti maz alus. Savā mājaslapā par pilzenieku darītava saka, ka tā apiņošanai izmantojot tikai aromātiskos apiņus, turklāt viņi esot ļoti unikāli ar šo tradīciju. Tās nu gan ir milzu blēņas, jo esmu dzēris vairākus vācu alus, kurus rūgtina ar tradicionāli aromātiskiem apiņiem, piemēram, Braueriei zur Krone traki labos alus.

Hachenburger Pils (4,9%) ir ļoti gaiši dzeltens ar bagātīgām un smalkām, mirdzoši baltām putām, kas uz glāzes malas veido skaistas un noturīgas putu mežģīnes. Prieks skatīties.

Smaržā jūtams gan nedaudz iesala, gan atturīgs zāļainu apiņu aromāts, kopumā smaržu var raksturot pavāju. Viss labums parādās garšā – ir gan viegli iesaldens iesals, gan izteikts, taču ne pārspīlēts apiņu zāļainums – tas, kas man visvairāk patīk vācu pilzeniekos. Neuzbāzīgs un patīkams alus.

Pagadām liekas, kā Hacheburger Pils ir viens no vislabākajiem līdz šim dzertajiem vācu pilzenes aliem. Pavisam noteikti mēģināšu iegādāties arī citus šīs darītavas brūvējumus, jo pirms kāda laika viņi ķērušies klāt eiliem, kurus papildina ar lielu devu vācu aromātisko apiņu. Ratebeer saka, ka garšo esot pietiekoši dīvaina, taču laba. Varētu būt interesanti.

Apkopojot alus nozares datus, man vienmēr problēmas sagādā viens aspekts – alus tilpuma mēri. Litri nē, bet ir ievērojami iebildumi ir pret diviem citiem tā radiniekiem – hektolitru (100 litru) un dekalitru (10 litri). Abi ir plaši pārstāvēti alus darītavu sniegtajā informācijā, gan oficiālās un neoficiālās atskaitēs, un jauc galvu.

Mazliet atskatoties vēsturē, litrs tika definēts jau 1795.gadā, bet litra simbols vientuļa l burta veidā tika ieviests simts gadus vēlāk. 1979.gadā to nomainīja uz lielo L, kaut arī pagaidām atturas likvidēt mazo l.  Latvijā litrus ieviesa, sabrūkot Krievijas imperiālajai mēru sistēmai  un kā oficiālu mērvienību ieviesa tikai pirmās brīvvalsts laikā divdesmitajos gados.

Pirms simts gadiem datoru nebija un vienmēr prasījās no lielākiem skaitļiem nomest kādas nulles nost, tādēļ visai ērti bija katru desmit reizes lielāko tilpumu apzīmēt ar savu vienību. Kaut arī SI sistēma un tās priekšteči rekomendē izmantot vienības, kur katrs nākamais izmērs ir 1000 reižu lielāks, bieži uzvar vecākas tradīcijas un ne hektolitri, ne dekalitri nekur netaisījās pazust. Esmu atradis 80 gadus vecas atsauces arī uz divkārt-hektolitriem, divkārt-dekalitriem un pus-hektolitriem. Manuprāt, interesantākais no šiem ir divkārt-litrs, par spīti tam, ka pateikt vai uzrakstīt divi litri ir daudz īsāk.

Hektolitrus īpaši iemīļoja dzērienu nozare, taču tos izmantoja arī citur. 30.gadu vidū gan bija arī tādi, kam sāka rasties šaubas par hektolitra universālo pielietojumu, tā Latvijas Universitātes rakstos Nr.19, kas izdoti 1935.gadā, vairāku lappušu garumā tiek apcerēts, cik ļoti nepraktiski hektolitros ir mērīt kviešus, jo atkarībā no graudu izmēra vai mitruma, kviešu svars vienā hektolitrā var atšķirties pat divas reizes. Hektolitriem alus nozarē labā dzīve Latvijā beidzās 1945.gadā, kad salīdzinošu uzvaru guva no padomjzemes ieviestais dekalitrs. Visu sāka uzskaitīt dekalitros un šīs dekalitru tradīcijas mūsdienu Valsts Ieņēmumu dienests ir saglabājis joprojām.

Un te es nonāku pie savas sāpes – kāda velna pēc mūsdienās, mērot alu, jālieto dekalitri un hektolitri? Kādu pozitīvu pienesumu tie dod? Vai nepietiek ar to, ka katrām trijām nullēm ir savs nosaukums – litrs, tonna un tālāk miljons litru? Un, ja nozarei patīk šos skaitļus izmantot iekšējai sarakstei, tad kādēļ tie jāizmanto komunikācijai ar publiku? Esmu pietiekoši daudz mācījies matemātiku, matricas un integrāļus, bet dekalitru un hektolitru brīva bārstīšana pa labi un pa kreisi mani vienmēr samulsina un liek nemitīgi kļūdīties.

Es neizprotu kādēļ Dienas Bizness raksta raksta, ka Carlsberg ir saražojuši 40,5 miljonus hektolitrus alus, bet to nepārveido uz 4,05 miljardiem litru? Kādēļ Latvija eksportē 125 tūkstošu hektolitru, nevis 12,5 miljonus litru alus? Kādēļ 2012.gadā saražo 15,3 miljonus dekalitru, nevis 153 miljonus litru alus?

Mūsdienās dators visus skaitļus tabulās automātiski sagrupē grupās pa trim nullītēm un roka nav lieki jāmežģī. Tad kādēļ nerakstīt skaidri un saprotami, bet gremdēties novecojušas 18. un 19.gs. mēru sistēmas nostaļģijā?

–

* litrs no SI sistēmas tika svītrots 1964.gadā, bet paturēts kā pusoficiāla mērvienība, jo SI sistēmas varenie akceptē litra vēsturisko vērtību un to, ka litrs ir veidots no SI vienībām. Šādu ne visai oficiālu mēru kompānijā kopā ar litru ir arī minūtes, stundas, grādi, hektāri, tonnas un vēl daži citi. Ne hektolitru, ne dekalitru tur nav.

Cēsu alus organizētās amerikāņu alus degustācijas laikā tika dota laipna iespēja pēc pasākuma papildus pasūtīt tos alus, kas iegaršojās. Personīgam patēriņam un, protams, par maksu. Necik ilgs laiks nepagāja un alus bija klāt.  Mani dikti bija iepatikusies Kolorādo štata Ska Brewing taisītā IPA.

Modus Hoperandi (6,8%) ir vara krāsas alus ar ļoti bagātīgām putām, kā jau liela daļa stipri apiņoto alu. Jālej uzmanīgi un tik un tā tās iemanās izkāpt ārā no glāzē. Alus garšā vispirms jūtams saldens iesals, kuram nekavējoties uzklūp rūgti, sveķaini un citrusīgi apiņi, kas garšas kārpiņas vairāk nelaiž vaļā un patīkamais rūgtums ilgi saglabājas arī pēcgaršā, stundu vismaz. Modus Hoperandi apiņu buķete ir padevusies lieliska, tur nav nekādas dominējošas un nepatīkamas piegaršas, kas diemžēl ir pietiekoši biežs stipri apiņotu alu pavadonis. Alkohola stiprumu nejūt nemaz, bet tas jau šāda veida alum drīzāk būtu uzskatāms par normu, nevis tiki patīkamu izņēmumu.

Kopumā ļoti labs alus. Papildus labajai garšai tas palīdz arī apgāzt priekšstatus par to, ka labam alum vieta ir tikai pudelēs. Tam noteikti vieta ir arī bundžā un mazo darītavu izpildījumā. Tā vien liekas, ka tikai pateicoties bundžai, alus saglabājies tik svaigs un ar tik jauku apiņu buķeti.

Šādu tekstu izlasīju pagājušajā nedēļā:

Maija beigās SIA “Beer Barrel Latvia” apmeklētājiem vērs pirmo specializēto alus veikalu “Beer Barrel”, kas atradīsies Rīgā, jaunatvērtajā tirdzniecības centrā A7. [...]

Klientiem būs iespēja iegādāties Latvijā vēl nebijušas, bet starptautisku atzinību guvušas, augstas kvalitātes alus šķirnes no tādām alus tradīciju bagātām valstīm kā Vācija, Beļģija, Anglija, Čehija, u.c.

Kopā veikalā pieejamo alu šķirņu skaits pārsniegs 100, kas nozīmē, ka šis būs alus veikals ar plašāko alus izvēli Latvijā. Pircējiem būs iespēja iegādāties arī 10 dažādas izlejamā alus šķirnes. Rūpīgi atlasītais un plašais alus sortiments spēs apmierināt pat kaprīzākos alus baudītājus.

Nevarēju noturēties nepaskatījies, kāds ir Latvijā vēl nebijis alus no Eiropas lielākajām alus darītavām. Aptuvenu alus sarakstu var atrast lietuviešu Beer Barrel mājaslapā. Diemžēl nācās vilties, jo viņu Eiropas lieldarītavu piedāvājumā reti kura darītava Latvijā nav pārstāvēta.

Pie reizes pārbaudīju, kā tad sanāk ar to šķirņu skaitu un lielāko alus veikalu Latvijā. Nācās atkal konsultēties ar lietuviešu lapu un papētīt šķirnes sīkāk. Kopumā nevar teikt, ka ir ļoti ļauni, piemēram, Breakspear un Fuller’s ir pietiekoši cienījami ali. Tai pat laikā veselas 13 šķirnes ir no Starij Meļņik (šī brūvētava pieder turku Efes Beverage Group (pasaules TOP 10 alus ražotājs), kuriem ar pasaulē otro lielāko ražotāju grupu SABMiller noslēgta stratēģiska vienošanās par NVS valstu alus tirgus sadali). Piemēram, Belij Medved Krepkoe (7,1%) pilnīgi noteikti nav nekas īpaši iekārojams. Kopā pie jau minētajiem lietuviešiem saskaitīju 84 alus šķirnes. Ja pieliek vēl klāt desmit izlejamos un dažus sarakstā neminētus alus, gan jau pāri simtam aizvilks, bet tā paknapi.

Te, protams, vietā būtu salīdzinājums ar citiem veikaliem, kas Latvijā pārdod alu. Izvēlējos dažus un skaitīju tikai ārzemju šķirnes. Skaitīju aptuveni – pilnīgi iespējams, ka visos šajos veikalos ir par kādiem 10-20 aliem vairāk, nekā rakstīts.

Esmu pārliecināts, ka RIMI un Maxima hipermārketos šķirņu ir vēl vairāk. Protams, visās šajā alternatīvās alus šķirnes dublējas, tie ir vienu un to pašu nosaukumu ali no vieniem un tiem pašiem ražotājiem. Mazliet oriģinalitātes ir Spirits & Wine un ļoti daudz oriģinalitātes ir ALEhouse.

Kopumā jācer, ka jaunais “Beer Barrel” veikals nebūs tikpat sviestains, kā izteikumi preses relīzē.

Cēsis nupat izlaiduši jaunu alu. Fon Zīversa alu, no kuriem viens ir eils, bet otrs lāgeris. Tā kā Cēsu darītavā eilus brūvēt nemēdz, tad jau bija samērā skaidrs, ka alus brūvēts Igaunijā, Tartu, kur top arī citi Cēsu alus speciālie ali. Man vēl pirms alus izmēģināšanas, uzmanību piesaistīja divi aspekti. Daži no tiem vēsturiskie.

Alus ir Latvijā vēl nebijušā, savukārt sendienās izplatītā pudeles tilpumā – 0,4l, ar gravīru Imperial, kas vienā no šī termina tulkojumu variācijām nozīmē augstākā labuma, majestātisks, lielisks.

Gravīra Imperial, visticamāk, ir pavisam cita iemesla dēļ. Šī alus nosaukums Igaunijā ir A. Le Coq Imperial Gold (lāgerim) un Imperial Ale (eilam) un tad nācās izdomāt Latvijas variantam leģendu. Rūpīgāk palasot, nākas konstatēt, ka arī igauņi nav turējušies pie patiesības:

A. Le Coq & Co was established in 1807 in London. Production was transferred from London to Estonia (Tartu) at the beginning of the 20^th century and it is still produced there today. In 1912. A. Le Coq was chosen as the official supplier of the Russian emperor’s court, and Imperial Extra Double Stout, which was brewed in Tartu, became available throughout the empire.

Pirmkārt, A. Le Coq Londonā porteri neražoja, bet gan citu ražotāju, visticamāk, Barclay Perkins brūvētajam, līmēja virsū savu etiķeti. Nav vārdam vietas, šeit tradīcijas ir pārņemtas pilnībā. Attiecīgi 1912.gadā ražošana netika pārcelta no Londonas uz Tartu, jo nebija jau ko pārcelt. A. Le Coq vienkārši par 90 tūkstošiem angļu mārciņu nopirka Tivoli alus darītavu un tajā sāka brūvēšanu. Alus izplatīšanai Krievijas Impērijā nebija nekāda sakara ar imperatora oficiālā piegādātāja nosaukuma piešķiršanu, turklāt šī nebija vienīgā Krievijas alus darītavu ar šo titulu.

Attiecībā uz “Imperial” tulkojumu, informācijā presei norādītais skaidrojums atbilst vārdnīcas tulkojumam, bet nav īsti pareizs attiecībā uz alu. Kā jau Zytophile pirms kādiem gadiem rakstīja, tad Imperial alu nosaukumos cēlies 19.gs. no Imperial Porter un Imperial Ale un nācis no Īrijas. Nozīmē nevis augstākā labuma vai majestātisks, bet gan visgrādīgākais un vislabākais no konkrētās alus darītavas produktu klāsta. Attiecīgi Cēsīm Imperiālais varētu būt Garais Garāks jeb Garais Imperiālāks. Varētu tādu smuku kronīti uz divu litru PET pudeles uzzīmēt.

Bet tagad pietiek piesieties papīru darbiem un ir laiks pašam alum. Lager (4,8%) ir samērā izskatīgs, garša tīra un atsvaidzinoša, vien jūt nedaudz iesala. Nav nekas, kam piesieties, gan labā, gan sliktā nozīmē. Atmiņā paliek vien tas, ka alus ir viegli iesaldens. Ale (5%) ir ar pieklusinātu augļainu garšu. Arī pavisam viegls un neuzbāzīgs, tomēr atmiņā paliek daudz labāk par Lager.

Kopumā liekas neslikti. Zīversa eils ir cienījams meinstrīma paraugs un jācer, ka tas būs pieejams vēl ilgi, ne tikai šo pavasari un vasaru, taču sešdesmit vai septiņdesmit santīmi par 0,4 litru pudeli liekas neadekvāta cena.

Kādu dienu dzēru Užavnieku. Kā pilzenieks patiešām labs, domāju, ka Latvijā pārliecinoši labākais, vienīgi cena varēja būt kā tā brāļiem Vācijā – vismaz divas reizes zemāka. Tā nu dzēru un laiski grozīju pudeli rokās. Sanāca pievērst uzmanību tekstam, kas ar gaišiem burtiem slīprakstā nodrukāts uz priekšējās etiķetes. Vispār jau interesanti, te ir neliels citāts:

Karstajā saulē iztvīkušais labības lauks dobji sanēja kā darbīgas dzīvības pilns bišu strops. Graudi pilnbrieda smagumā lieca vārpas vai līdz zemei un pie labības klēts augošie apiņi savus zaļos ziedu čiekurus paši meta rokās tam, kurš aizskāra zaļo lapu biezokni.

Tālāk viss turpinās krietno un brango sentēvu stilā un rezultējas ar atklāsmi, ka Užavas alus ir labs. Nav jau apstrīdams, ka šis teksts ir domāts ļoti tēlains un nav jāuztver burtiski, taču zināmas atsauces uz realitāti gan būtu vajadzīgas. Proti, labību nenovāc tai pašā laikā, kad apiņus. Miežus sāk plaut jūlija beigās un augusta vidū jau pļauja ir pilnā sparā vai pat iet uz beigām, savukārt apiņi nāk gatavi tikai mēnesi vēlāk. Latvijas apstākļos pat pusotru mēnesi – tikai līdz ar pirmajām salnām. Protams, šajā vēstījumā drīkst runāt ražas īpatnībām siltākos klimatiskajos apstākļos, jo Užavas alus izejvielas pērk Vācijā, taču tādā gadījumā aizkustinošajā stāstījumā aizmirsts tas posms, kurā visu romantiski transportē uz Latviju.

Un nedaudz vēl – apiņu rogas nebirst zemē pašas. Pat ļoti gatavi apiņu ziedi ir jāplēš ar pietiekami lielu spēku. Tie nav āboli vai plūmes, kas pārgatavojušies krīt zemē pakšķēdami. Vienīgais, kas no apiņiem, precīzāk, apiņu rogām varētu birt, ir dzelteni lupulīna putekļi, bet to jau neviens nevēlas, jo tad alum būs mazāks rūgtums.

Šogad, kā jau citus gadus, ir pienācis pavasaris un tādēļ laiks neizbēgamajam paziņojumam, šoreiz gan ar nelielu novēlošanos. Pēc mēneša, 4. un 5.maijā netālu no Blomes jau ceturto reizi notiks ikgadējais mājas aldaru pasākums. Šajā nedēļas nogalē divu dienu garumā notiks degustācijas, alus sacensības un nebeidzama pieredzes apmaiņa. Pasākumu apmeklēs Latvijas pazīstamākie alus mājbrūvētāji, kuriem varēs droši uzdot jautājumus par jebkuriem alus brūvēšanas aspektiem.

4.maijā plānoti vairāki mājas alus konkursi. No tiem galvenajā, tā dalībniekiem jāizbrūvē viegls Jāņu alus ar alkohola saturu ne augstāku par 3,9 tilpuma procentiem. Jāpiezīmē, ka garda alus ar tik zemu alkohola saturu pagatavošana ir samērā grūts uzdevums un prasa lielu aldara meistarību. Papildus tiks rīkoti arī citas sacensības. Tiks organizētas arī izglītojošas diskusijas un pirmo reizi plašākai publiskai apskatei tiks piedāvāta Latvijā lielākā mājas alus etiķešu kolekcija. Uz vietas iespējama arī nakšņošana gultās, bet 4.maija vakarā plānota pirts tuvējā ezera malā.

Uz gada lielāko mājbrūvēšanas pasākumu laipni aicināti gan esošie mājas alus darītāji, gan tie, kas alu paši gatavot vēl nemāk. Īpaši iesācējiem 5.maijā rīta pusē notiks alus brūvēšanas demonstrācija, izmantojot visai vienkāršus un katram pieejamus virtuves rīkus.

Sīkāka informācija pieejama internetā kupla.lv/blome2013, kur iespējams pieteikties dalībai pasākumā un var atrast sīkāku informāciju. Pavisam noteikti iesakām nekautrēties un pieteikties šim pasākumam un īpaši tas attiecas uz iesācējiem. Nekas, ka nebūs līdzi savs alus vai nemākat to gatavot – tas nav priekšnosacījums dalībai un neviens uz Jums tādēļ šķībi neskatīsies. Pilnīgi visi kautrīgie iesācēji, kas iepriekšējos pavasaros apmeklējuši Blomi vai Aizputi, kur pirms tam notika šie pasākumi, var apliecināt, ka piedalīšanās šajos saietos pavisam noteikti bija to vērta.

Jautājumus var droši uzdot tepat komentāros.