Cēsis nupat izlaiduši jaunu alu. Fon Zīversa alu, no kuriem viens ir eils, bet otrs lāgeris. Tā kā Cēsu darītavā eilus brūvēt nemēdz, tad jau bija samērā skaidrs, ka alus brūvēts Igaunijā, Tartu, kur top arī citi Cēsu alus speciālie ali. Man vēl pirms alus izmēģināšanas, uzmanību piesaistīja divi aspekti. Daži no tiem vēsturiskie.

Alus ir Latvijā vēl nebijušā, savukārt sendienās izplatītā pudeles tilpumā – 0,4l, ar gravīru Imperial, kas vienā no šī termina tulkojumu variācijām nozīmē augstākā labuma, majestātisks, lielisks.

Gravīra Imperial, visticamāk, ir pavisam cita iemesla dēļ. Šī alus nosaukums Igaunijā ir A. Le Coq Imperial Gold (lāgerim) un Imperial Ale (eilam) un tad nācās izdomāt Latvijas variantam leģendu. Rūpīgāk palasot, nākas konstatēt, ka arī igauņi nav turējušies pie patiesības:

A. Le Coq & Co was established in 1807 in London. Production was transferred from London to Estonia (Tartu) at the beginning of the 20^th century and it is still produced there today. In 1912. A. Le Coq was chosen as the official supplier of the Russian emperor’s court, and Imperial Extra Double Stout, which was brewed in Tartu, became available throughout the empire.

Pirmkārt, A. Le Coq Londonā porteri neražoja, bet gan citu ražotāju, visticamāk, Barclay Perkins brūvētajam, līmēja virsū savu etiķeti. Nav vārdam vietas, šeit tradīcijas ir pārņemtas pilnībā. Attiecīgi 1912.gadā ražošana netika pārcelta no Londonas uz Tartu, jo nebija jau ko pārcelt. A. Le Coq vienkārši par 90 tūkstošiem angļu mārciņu nopirka Tivoli alus darītavu un tajā sāka brūvēšanu. Alus izplatīšanai Krievijas Impērijā nebija nekāda sakara ar imperatora oficiālā piegādātāja nosaukuma piešķiršanu, turklāt šī nebija vienīgā Krievijas alus darītavu ar šo titulu.

Attiecībā uz “Imperial” tulkojumu, informācijā presei norādītais skaidrojums atbilst vārdnīcas tulkojumam, bet nav īsti pareizs attiecībā uz alu. Kā jau Zytophile pirms kādiem gadiem rakstīja, tad Imperial alu nosaukumos cēlies 19.gs. no Imperial Porter un Imperial Ale un nācis no Īrijas. Nozīmē nevis augstākā labuma vai majestātisks, bet gan visgrādīgākais un vislabākais no konkrētās alus darītavas produktu klāsta. Attiecīgi Cēsīm Imperiālais varētu būt Garais Garāks jeb Garais Imperiālāks. Varētu tādu smuku kronīti uz divu litru PET pudeles uzzīmēt.

Bet tagad pietiek piesieties papīru darbiem un ir laiks pašam alum. Lager (4,8%) ir samērā izskatīgs, garša tīra un atsvaidzinoša, vien jūt nedaudz iesala. Nav nekas, kam piesieties, gan labā, gan sliktā nozīmē. Atmiņā paliek vien tas, ka alus ir viegli iesaldens. Ale (5%) ir ar pieklusinātu augļainu garšu. Arī pavisam viegls un neuzbāzīgs, tomēr atmiņā paliek daudz labāk par Lager.

Kopumā liekas neslikti. Zīversa eils ir cienījams meinstrīma paraugs un jācer, ka tas būs pieejams vēl ilgi, ne tikai šo pavasari un vasaru, taču sešdesmit vai septiņdesmit santīmi par 0,4 litru pudeli liekas neadekvāta cena.

Kādu dienu dzēru Užavnieku. Kā pilzenieks patiešām labs, domāju, ka Latvijā pārliecinoši labākais, vienīgi cena varēja būt kā tā brāļiem Vācijā – vismaz divas reizes zemāka. Tā nu dzēru un laiski grozīju pudeli rokās. Sanāca pievērst uzmanību tekstam, kas ar gaišiem burtiem slīprakstā nodrukāts uz priekšējās etiķetes. Vispār jau interesanti, te ir neliels citāts:

Karstajā saulē iztvīkušais labības lauks dobji sanēja kā darbīgas dzīvības pilns bišu strops. Graudi pilnbrieda smagumā lieca vārpas vai līdz zemei un pie labības klēts augošie apiņi savus zaļos ziedu čiekurus paši meta rokās tam, kurš aizskāra zaļo lapu biezokni.

Tālāk viss turpinās krietno un brango sentēvu stilā un rezultējas ar atklāsmi, ka Užavas alus ir labs. Nav jau apstrīdams, ka šis teksts ir domāts ļoti tēlains un nav jāuztver burtiski, taču zināmas atsauces uz realitāti gan būtu vajadzīgas. Proti, labību nenovāc tai pašā laikā, kad apiņus. Miežus sāk plaut jūlija beigās un augusta vidū jau pļauja ir pilnā sparā vai pat iet uz beigām, savukārt apiņi nāk gatavi tikai mēnesi vēlāk. Latvijas apstākļos pat pusotru mēnesi – tikai līdz ar pirmajām salnām. Protams, šajā vēstījumā drīkst runāt ražas īpatnībām siltākos klimatiskajos apstākļos, jo Užavas alus izejvielas pērk Vācijā, taču tādā gadījumā aizkustinošajā stāstījumā aizmirsts tas posms, kurā visu romantiski transportē uz Latviju.

Un nedaudz vēl – apiņu rogas nebirst zemē pašas. Pat ļoti gatavi apiņu ziedi ir jāplēš ar pietiekami lielu spēku. Tie nav āboli vai plūmes, kas pārgatavojušies krīt zemē pakšķēdami. Vienīgais, kas no apiņiem, precīzāk, apiņu rogām varētu birt, ir dzelteni lupulīna putekļi, bet to jau neviens nevēlas, jo tad alum būs mazāks rūgtums.

Šogad, kā jau citus gadus, ir pienācis pavasaris un tādēļ laiks neizbēgamajam paziņojumam, šoreiz gan ar nelielu novēlošanos. Pēc mēneša, 4. un 5.maijā netālu no Blomes jau ceturto reizi notiks ikgadējais mājas aldaru pasākums. Šajā nedēļas nogalē divu dienu garumā notiks degustācijas, alus sacensības un nebeidzama pieredzes apmaiņa. Pasākumu apmeklēs Latvijas pazīstamākie alus mājbrūvētāji, kuriem varēs droši uzdot jautājumus par jebkuriem alus brūvēšanas aspektiem.

4.maijā plānoti vairāki mājas alus konkursi. No tiem galvenajā, tā dalībniekiem jāizbrūvē viegls Jāņu alus ar alkohola saturu ne augstāku par 3,9 tilpuma procentiem. Jāpiezīmē, ka garda alus ar tik zemu alkohola saturu pagatavošana ir samērā grūts uzdevums un prasa lielu aldara meistarību. Papildus tiks rīkoti arī citas sacensības. Tiks organizētas arī izglītojošas diskusijas un pirmo reizi plašākai publiskai apskatei tiks piedāvāta Latvijā lielākā mājas alus etiķešu kolekcija. Uz vietas iespējama arī nakšņošana gultās, bet 4.maija vakarā plānota pirts tuvējā ezera malā.

Uz gada lielāko mājbrūvēšanas pasākumu laipni aicināti gan esošie mājas alus darītāji, gan tie, kas alu paši gatavot vēl nemāk. Īpaši iesācējiem 5.maijā rīta pusē notiks alus brūvēšanas demonstrācija, izmantojot visai vienkāršus un katram pieejamus virtuves rīkus.

Sīkāka informācija pieejama internetā kupla.lv/blome2013, kur iespējams pieteikties dalībai pasākumā un var atrast sīkāku informāciju. Pavisam noteikti iesakām nekautrēties un pieteikties šim pasākumam un īpaši tas attiecas uz iesācējiem. Nekas, ka nebūs līdzi savs alus vai nemākat to gatavot – tas nav priekšnosacījums dalībai un neviens uz Jums tādēļ šķībi neskatīsies. Pilnīgi visi kautrīgie iesācēji, kas iepriekšējos pavasaros apmeklējuši Blomi vai Aizputi, kur pirms tam notika šie pasākumi, var apliecināt, ka piedalīšanās šajos saietos pavisam noteikti bija to vērta.

Jautājumus var droši uzdot tepat komentāros.

Šo alu pirms laika iegādājos tālajā beļģu zemē, kad lielveikalā nogāju gar alus plauktu. Tur parasti nekad nekā prātīga nebija, bet šo plašās Lefju saimes pārstāvi nekad vēl nebiju manījis. Mazliet pameklējot internetā izrādās, ka tas patiešām ir visai jauns alus, gadu vecs.

Nosaukums ir ar milzīgām pretenzijām un arī cena nebija diez ko zema pēc vietējiem standartiem. Uz etiķetes ir uzsvērts, ka tas ir Leffe meistarbrūveru meistardarbs. Liekas, ka neko tādu pat Latvijas etiķešu bagātīgo epitetu sacerētāji nespētu izdomāt.

Leffe Royal (7,5%) ir skaistā zeltainā krāsā, mazliet ietumšā, tieši tādā, kādā gribas redzēt alu. Aromāta var lielākoties sajust iesalu ar ļoti vieglu alkohola piesitienu. Garša ir bagātīga iesala buķete, nedaudz iesaldena. Tāpat jūt raugu un vieglu puķainu apiņu rūgtumu, bet alkohols nav sagaršojams gandrīz nemaz.

Leffe Royale ir patīkams un samērā dzerams alus, tomēr tai pat laikā alus īpašs vai ievērojami atšķirīgs. Lai arī labi uztaisīts, šis alus ir pārāk ikdienišķs un neizteiksmīgs.

Kopumā alus bija interesants, bet nez vai pirktu vēl. Leffe Royale pavisam noteikti neliekas ne izcils beļģu stipro eilu pārstāvis, ne arī labākā no Leffēm. Mans favorīts joprojām paliek Leffe Radieuse.

Tērvetes alus darītavā rekonstrukcijas darbi pašlaik ir pilnā sparā. Visu iejož ar raibu sarkanpelēku plēvi noklāta sēta, bet pāri var redzēt, ka tiek slietas jaunas un jaunas fermentācijas tvertnes, kas atradīsies ārpus telpām. Blakus pat plakātiņš ar mākslinieka vīziju, kā tas viss izskatīsies pēc tam. Nekas pārāk daiļš, viss būs pilns ar cisternām jeb cilindriskajiem virszemes alus pagrabiem.

Ja tik lieli darbi, tad jau skaidrs, ka visa plielināšanās nenotiks tikai uz esošo trīs gaišo aliņu rēķina. Izrādās, ka jau 2011.gada augustā AS Agrofirma Tērvete Patentu valdē iesniedza pieteikumu septiņu jaunu preču zīmju reģistrācijai, kas 2012.gada maijā tika reģistrētas. Tērvetes Ūdens, Kvass un Veselības dzēriens mani īpaši neinteresē (vēl trīs preču zīmes ir Oriģinālais, Tērvete un Senču, kas nekad iepriekš nav tikuši reģistrēti), tomēr patīkami ir lasīt par tumšo alu. Atšķirībā no pārējiem, šim alum reģistrēts ir tikai nosaukums, nevis etiķete.

Jauki. Jācer, ka šī iecere realizēsies jau šogad. Es pat īsti nedomāju, ka šī preču zīme piereģistrēta drošības dēļ, lai kāds cits neaizņem. Nav vēl gadījies redzēt nevienu reģistrētu Latvijas alus darītavu preču zīmi, kas ilgstoši nav tikusi izmantota.

Pagājušajā nedēļā notika interesants notikums – Cēsu alus organizēts alus ar nosaukumu Alus Meistarklase, kas notika restorānā Rīgas centrā. Tās ietvaros alus speciālists stāsta par noteikta pasaules reģiona aliem un pie reizes dod iespēju dažus alus nogaršot. Protams, divu stundu pasākumā ar pusduča alus degustāciju nav iespējams aptvert visu alus dažādību, taču prasmīgi izvēloties stāstniekus un alus paraugus, zināmu iespaidu iegūt pavisam noteikti var.

Viss sākās ar ASV. Par amerikāņu alu stāstīja zviedrs Andreas Fält. Viņš ir ASV alus vairumtirgotājs un Brewers Association pārstāvis Eiropā. Brewers Association is kaut kas attāli līdzīgs Latvijas Alus darītāju asociācijai un tajā ir tikai mazās  un pseidotradicionālās alus darītavas.

Andreass aptuveni apstāstīja 20.gs. ASV alus vēsturi un plašos vēzienos mēģināja aptvert kaut daļu no ASV alus dažādības. Uzdevums bija grūts, turklāt nevaru teikt, ka stāstījumam nevarētu piesieties. Īpaši jau leģendām un atmiņā palika stāsts par IPA. Tas esot angļu alus, kam bija augstāks alkohola saturs un vairāk apiņu, lai 18. un 19.gs spētu izturēt garo braucienu no Anglijas uz Indiju. Meli! kliegtu angļu alus vēsturnieki un norādītu uz vēsturiskajām IPA receptēm, kuru alkohola saturs nav nekāds augstais un arī apiņu nav milzīgs daudzums. Tam visam uguni piemeta vietējā alus pārstāvja piebilde, ka IPA savu rūgtumu iegūst no sausās apiņošanas, t.i. apiņu pievienošanas raudzēšanas laikā. Patiesībā apiņi rūgtumu rada tikai vārot, bet berot tos aukstā alū, iespaids uz rūgtumu ir aptuveni vienāds ar nulli. Sauso apiņošanu veic, lai iegūtu jauku aromātu.

Vēl ne visai patika biežā skaitļu pieminēšana. Auditorijai, kas nav aldari, diemžēl visu lielumu norādīšana hektolitros nekādu milzu skaidrību neviesa. Šis dzērienu nozarē izmantotais mērs nav ļoti populārs un varētu būt grūti saprast vai 7 miljoni hektolitru, kas ir augstākais robežlielums mazajai ASV alus darītavai ir daudz vai maz. Šeit būtu ievērojami palīdzējis šī skaitļa pārveide litros – 700 miljoni litri un tā pielīdzināšana kādam vietējai publikai labāk saprotamam lielumam, piemēram, norādot, ka šāds apjoms ir piecas reizes lielāks par visu Latvijā gada laikā saražoto. Jeb ASV mazā darītava var būt pat 140 reizes lielāka par Latvijas mazo darītavu.

Par spīti dažām nepilnībām, šoreiz daudz vairāk bija tā, kam nevarēja piesieties. Pats stāstījums kopumā bija vērtējams kā labs, bet pasākumā degustētācijai piedāvātais alus bija lieliska ASV alus izlase. Ļoti, ļoti laba.

Viss sākās ar Boston Ale un Sierra Nevada Pale Ale, kam sekoja trīs atšķirīgas IPAs. Pašā noslēgumā bija kroņa numurs – Alaskan Smoked Porter 2012.gada izlaidums. Nezinu vai pasaulē ir labāks dūmu porteris. Vai pat porteris vispār. Arī Modus Hoperandi IPA izcēlās pārējo alu vidū.

Kopumā alus meistarklase vērtējams kā ļoti saturīgi pavadīts vakars. Cik noprotu, pašlaik nav precīzi zināms, cik daudzas meistarklases vēl būs, bet iespējams, ka tās varētu būt par beļģu, angļu un iespējams vēl kāda reģiona alus tēmām. Atliek vien gaidīt Cēsu alus paziņojumu.

—

Fotogrāfijas: Cēsu Alus, http://cesualus.lv/meistarklase/

Es vienmēr biju uzskatījis, ka pagrabs ir telpa pazemes stāvā vai vienkārši pazemē, vai arī brīvi stāvoša ēka pilnībā vai daļēji virs zemes līmeņa, apmesta ar zemi. Gadījumā, ja šadā pagrabā uzglabā alu, to var saukt par alus pagrabu. Pagrabs nav vienkāršs pieliekamais vai aukstuma kambaris, kur tiek uzturēta zemāka temperatūra. Drošības dēļ paskatījos, kā tad pagrabu definē ārpus Latvijas.

Britānijas enciklopēdija: telpa zem zemes līmeņa [...]. Tipisks pagrabs var atrasties zem mājas vai ārpusē, daļēji zem zemes ar tā augšējo daļu pārklātu ar zemi, lai aizsargātu to sala un uzturētu konstantu temperatūru un mitrumu. Vācu Vikipēdija saka: Pagrabs ir noslēgta ēkas daļa, kas atrodas pilnībā vai daļēji zem zemes līmeņa.

Tieši tādēļ man nelielu neizpratni radīja Valmiermuižas paziņojums pirms gada, taču pēc tam, kad tam svaigi pievienojas Tērvetes alus, izskatās, ka tas kļūst par jaunu stilu. Runāt par alus fermentācijas tvertnēm kā par pagrabu.

Valmiermuižas alus preses relīze pirms gada: Pieprasījums pēc „Valmiermuižas alus” šā gada pirmajos mēnešos audzis jau par 64% . Atklāj jaunu alus pagrabu.

Tērvetes alus preses relīze šī gada 5.martā: Šogad uzņēmums jau iesācis darbu pie jauna alus pagraba izveides, kas darbosies 1973.gadā būvētā pagraba vietā. “Pagrabs ir būtisks, lai nodrošinātu stabilu produkta kvalitāti. Mums kā dzīvā alus ražotājiem pagrabs ir būtiska, tā teikt, tehnoloģija, lai nodrošinātu 20–30 dienu alus noguldīšanas laiku un nemainīgi augstu alus kvalitāti,” klāstīja Dominieks.

Interesanti būtu redzēt to pagrabu, ko minētās darītavas ir izrakušas pie vai zem brūža. Tā vietā var novērot, ka tiek uzstādītas papildus jaunas vai lietotas nerūsējošā tērauda fermentācijas tvertnes. Turklāt lielā daļa mūsdienu darītavu fermentācijas tvertnes pat neatrodas aukstuma kamerās, kuras ar lielu piespiešanos varētu saukt par nosacītiem pagrabiem. Jo temperatūra parasti tiek kontrolēta un uzturēta katrai fermentācijas tvertnei atsevišķi – katrā rūgšanas posmā nepieciešama nedaudz savādāka temperatūra un vieglāk un parocīgāk to mainīt katrai tvertnei, nevis visai telpai kopā.

Nākamais solis laikam būs stāstīt, ka katlus karsē nevis ar gāzi vai tvaiku, bet gan karstiem akmeņiem, kurus met misas katlā, kā senie latvieši. Jo ja tā padomā – gan akmens, gan gāze nāk no zemes. Tātad, saistība abiem ir.